Šogad, labu gribēdama, ierosināju savējiem apdāvināties tikai ar paštaisītām Ziemassvētku dāvanām. Lai nebūtu jānervozē par naudu un jābojā nervi veikalu burzmā. Visi šo ideju uzņēma ar lielu sajūsmu… sākumā.
Kauns atzīties, bet nemaz neatceros, kad pēdējoreiz kādam būtu dāvinājusi pašdarinātu lietiņu. Man vienmēr sagādājis prieku laikus saausīties, ko man tuvi cilvēki vēlas, kas viņiem patīk, un tad veikt izpēti internetā vai veikalos, lai to iegādātos. Bet, lai kaut ko uzadītu, uzšūtu vai izgrebtu pati, man nekad nav bijis laika un pacietības.
Kad beidzot biju noformulējusi konkrētas idejas, uzradās jauna problēma – arī paštaisītas lietas ir jārada no "kaut kā", un manā gadījumā šis "kaut kas" bija jāmeklē veikalā, jo mana vecmāmiņai, kurai bija pilna pūra lāde ar dažnedažādiem brīnišķīgiem atgriezumiem, dzijas kamoliņiem un cita veida knibulīšiem, vairs nav starp dzīvajiem. Tā nu gribot negribot man tomēr bija jādodas uz veikaliem, turklāt pirms tam jāveic pamatīga izmeklēšana, kuros veikalos vispār pārdod manis iedomātos izejmateriālus. (Starp citu – varu ieteikt fabrikas Lenta veikaliņu Jelgavas ielā pretī Torena namiem, kas ir īsta atlasa lentīšu un kokvilnas mežģīņu paradīze!)
Apbruņojušies ar visu vajadzīgo, abi ar draugu sākām meistarot Ziemassvētku brīnumus. Un nebija jau tā, ka sanāca ar pirmo reizi. Kaut kas atlīmējās, kaut kas bija par mazu, par plānu, ne tas augstums… vienvārdsakot, jautrības netrūka. Goda vārds! Lai cik kaitinoša brīžiem nebūtu pašu neveiklība, tomēr pats process ir ienesis mūsu mājās daudz prieka – gluži kā bērnībā. Lai kas arī mums galā sanāktu (cik labi, ka ir vēl šis vakars), es nenožēloju savu lēmumu. Cerams, to nenožēlos arī dāvanu saņēmēji…;)
Lai jums brīnišķīgi Ziemassvētki!
