19 C
Rīga
svētdien, maijs 16, 2021

Biju Roņu salā!

 

Pagājušajā nedēļas nogalē devos vienreizējā piedzīvojumā – ar motorjahtu uz Roņu salu. Tikai pēc tam uzzināju, ka apmēram tajā pat laikā Latvijā pirmizrādi piedzīvoja filmu studijas Animācijas brigāde multfilma Lācis nāk! Tas ir stāsts par to pašu slaveno lāci, kurš pavasarī no Latvijas uz ledus gabala aizpeldēja uz Roņu salu un biedēja vietējos iedzīvotājus. Es lāci nesatiku, taču vietējo mednieku, kurš viņu centās notvert, gan. Lūk, tas ir viņš, tas bārdainais vīrs vecajā baznīcā!

picture_125_533

Starp citu, viņš lielījās, ka, ja ar lāci būtu izdevies sastapties aci pret aci, tad tam dzīvniekam būtu pilnas bikses, nevis viņam. Un tūlīt pats piebilda, ka satikt to esot gribējies ļoti, ļoti, jo vienīgie medījumi, kas uz salas dzīvo, ir stirnas, lapsas un pīles. Savukārt pie šokolādes lāča, kuru saleniekiem uzdāvināja mūsu Laima, medniekam izdevās tikt. Visi salas iedzīvotāji (aptuveni 60 viņi ir) esot sapulcējušies vienkopus un kāri to notiesājuši.

Tas par lāci, taču te vēl foto no maniem pagājušās nedēļas nogales piedzīvojumiem uz Roņu salas:

picture_007_533

Pirms starta no jahtu piestātnes Daugavā. Mazliet tomēr baidos.

picture_059_533

Juhū, pēc divu stundu ilga brauciena sāk nākt īsziņas no LMT par tarifiem Igaunijā un skatam paveras Roņu sala! Tā, starp citu, ir tikai 3,5 km plata un 5,5 km gara.

picture_080_533

Pirmais šoks – pēc pietauvošanās Roņu salas ostiņā, jahtu ieņem divi terjeri. Un to nepamet, līdz mēs paši nākamjā dienā nedodamies prom.

picture_086_533

Salas osta ir burvīga. Ja esi romantiķe, no sajūsmas var pat nobeigties. Tieši tāpēc daži mani draugi sestdienas vakarā dabūja lasīt īsziņas, kurās kaifoju par vakariņām uz jahtas, vīnu, saulrietu, abiem nešpetnajiem terjeriem un pirtiņu, kas atrodas turpat ostas teritorijā.

picture_104_533

picture_116_533picture_122_533picture_124_533picture_134_533picture_147_533picture_169_533picture_198_533

Mani kolēģi un draugi noteikti pārliecinājās par to, ka šāds divu dienu izbrauciens var tikt pielīdzināts pat nedēļu ilgam ceļojumam. Vēl joprojām nenogurusi var stāstīt par abām Roņu salas baznīcām (vecākā no tām ir celta pat 1644. gadā!), par bāku, kura veidota no Francijā ražotām metāla detaļām un kurā var pamanīt paša Eifeļa rokrakstu, par vietējo veikaliņu, kurā pārdod Laimas zefīrus, par skolu, kurā mācās vien padsmit bērni, par zviedriem, kuru rokās ir nonākuši lielākā daļa salas mežu, un vietējie nu uztraucas par to, vai kokus neizcirtīs (ja tas notiks, tad no skarbā vēja nebūs iespējams paslēpties), par to, cik ļoti salenieki mīl latviešus (Kolkas rags salai ir vistuvākā sauszeme, 37 km)…

Savukārt par Roņu salas piederību Latvijas teritorijai man beidzot ir strikts viedoklis. Nav ko tu vairs ņemties, ka atdevām to igauņiem, jo gan vēsturiski, gan kultūras ziņā tā ir zviedru un igauņu zeme. No Latvijas vienīgais, kas šobrīd tur ir manāms, ir zefīrs veikalā, teikas par lāci un viņa koka figūra, kā arī latviešu jahtas ostā.

Starp citu, tieši šajā nedēļas nogalē (4. un 5. oktobrī) daudzas no tām atkal dosies uz Roņu salu, jo tur jau gadiem notiek sezonas noslēguma pasākums, kura laikā latvieši uz igauņu salas cep sivēnu. Varbūt kādam draugam vai paziņam vari pieteikties līdzi? Noteikti ir vērts!

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!

Iepriekšējais raksts
Nākamais rakstsIepazīsties ar jauno “U by Ungaro” aromātu!