Pilnīgi negaidot, man šorīt izvērtās brīnišķīgs rīts. Viens no tiem laimes mirkļiem, par kuriem mēdz teikt, ka tos vajag noķert un izbaudīt, un visi kopā tie veido Lielo Laimi, pēc kuras cilvēki tiecas. Es satiku savu 3.klases skolotāju.
Skolotāja Vicava bija viena no smaidīgākajām, jaukākajām un smukākajām skolotājām visā skolā. 3.klasē, kad mēs palikām bez klases audzinātājas, mums tika piešķirta Vicava, kura tikko bija sākusi strādāt skolā. Mēs ar viņu ļoti lepojāmies un strīdos ar citu klašu skolēniem par to, kuriem smukāka klases audzinātāja, mēs parasti vinnējām.
Tagad sanāk, ka toreiz viņa bija stipri jaunāka, nekā es esmu šobrīd, bet toreiz es biju knariņš, viņa – jau pieaudzis cilvēks. Un šodien, pēc nejaušas tikšanās ar viņu, man sanāca padomāt pa laiku.
Sajūtu līmenī viņa man ir tā pati smaidīgā, jaukā, skaistā un pieaugusī skolotāja. Un man liekas, ka, runājot ar viņu, es neviļus sajutos kā skolniecīte. Taču no sarunas pašas man bija iespaids, ka mēs esam vienaudzes. Katrā gadījumā bija ļoti interesanti apjaust, kā laiks ar mums spēlējas.
Es biju patiešām priecīga satikt savu skolotāju, un sajūtu buķeti vēl vairāk pastiprināja skola kā tāda. Kas tur par skudru pūzni iet vaļā! Un es pie sevis pasmaidīju, ka problēmas ir tās pašas – vecākie skolēni pirms stundām grib izskriet ārā, bet direktors ļauj tikai tikai garajos starpbrīžos, un dusmīga apkopēja sargā durvis. 🙂
Šodien man ierastās rīta rutīnas vietā gadījās piedzīvot kaut ko no sen aizmirstās bērnības rutīnas – un tas mani patiešām iepriecināja.
