Kāpēc arvien vairāk cilvēkiem izpratne par svētku svinēšanu aprobežojas ar izbraukšanu ārpus pilsētas un piedzeršanos? Droši vien pārāk daudz stresa un pārāk maz laika. Atliek vien steigā iebraukt Statoilā, paņemt alus kasti, izgāzties saliekamajā krēslā pie grila un kaut uz vienu vakaru atslābt. Kāds tur brīnums, ka daudziem Jāņi ne ar ko neatšķiras no Pēteriem vai Annām.
Neesmu nekāda baigā folkloriste, diemžēl vēl ne reizi nav laimējies piedalīties autentiski latviskos Līgo svētkos (bet ļoti gribētos!), tomēr kaut kādas tradīcijas cenšamies ievērot. Mums ar draudzeni ir rituāls – katru gadu sienam sieru. Tas itin nemaz nav sarežģīti, un sanāk fantastiski garšīgi!
Lūk, recepte: 1 kg biezpiena karsē 5 litros piena, līdz atdalās dzidras sūkalas (ja sūkalas negrib atdalīties, tātad trūkst skābuma un vajag piespiest citrona sulu). Biezpienu izkāš caur marli un notecina, masai pievieno 2 olas, kas sajauktas ar 100 g krējuma, pēc garšas pievieno sāli un ķimenes. Vienmērīgi sajaukto masu liek katliņā ar 100 g izkausēta sviesta un uz lēnas uguns maisa, līdz siers kļūst viendabīgs un staipīgs (Jo ilgāk karsēsi, jo cietāks un gumijaināks būs siers). Kad gatavs, iesien drāniņā un liek zem sloga vēsumā.
Līgo vakaru pavadām vecās lauku mājās pie draugiem, pušķojam slieksni, pinam vainagus, dziedam dziesmas un lecam pār ugunskuru. Tad vēl ikgadējie lugu priekšlasījumi un lāpu gājiens. Esmu ievērojusi kādu likumsakarību – jo aktīvāki un rosīgāki Jāņi, jo mazāk alus tiek izdzerts un nākamajā rītā neviens nesūdzas par galvas sāpēm. Ar gaļas cepšanu neaizraujamies, toties visi dūšīgi ēd sieru un pašceptu rabarbermaizi.
Tad nu arī jums visām gribu novēlēt – rosīgus Jāņus!
