Kamēr masu mediji un politiķi cepas par to, vai eksāmenu pirkšana ir ētiska padarīšana vai nav, es atcerējos savu pieredzi jautājumu iegūšanā pirms nopietnajiem pārbaudījumiem. Un es dodu 100 procentus, ka šodien rīkotos tāpat.
12.klasi beidzu 2000.gadā. Šķiet, tas bija viens no pirmajiem gadiem, kad sākās tagad jau tik ierastais farss ap eksāmenu pirkšanu. Kaut mācījos Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, kurā bija pieņemts, ka augstā mācību līmeņa dēļ tās audzēkņiem nevajadzētu uztraukties par valsts ieskaitēm, taču arī dažus no mums pārņēma panika pirms kāda no gala eksāmeniem. Kā nu ne, ja visu eksāmenu rezultātu novērtēšana notika pēc lielākā punktu skaita, kuru konkrētajā eksāmenā ieguva kāds skolnieks no visu Latvijas 12.klašu vidus. Kas šāda aprēķina dēļ prātā nāk vienam parastam vidusskolniekam? Ja kāds cits pāris dienu iepriekš iegūst eksāmena jautājumus, tad viņš var atrast pareizās atbildes un uz eksāmenu doties bez lieka stresa. Visdrīzāk šis vidusskolnieks eksāmenu uzrakstīs labāk par kādu zubrilu, kurš stresa dēļ pēkšņi aizmirst visas formulas, vai citu savu skolas biedru, kurš kaut ko zina un kaut ko arī nezina. "Vai tad tas ir godīgi?", man ienāca prātā, kad iekšlietu ministrs Mareks Segliņš pirms pāris dienām aicināja skolniekus nekļūt par aitām un nepirkt eksāmenus. Kā pati Izglītības ministrija var pieļaut, ka brīdī, kad vidusskolniekam šķiet, ka izšķiras visa viņa nākotnē (uz mazliet taisnības jau tajā ir), tiek nopludināti eksāmena jautājumi? Nezinu gan, vai šobrīd eksāmeni tiek vērtēti pēc tās pašas sistēmas kā pirms astoņiem gadiem, taču, manuprāt, aitas ir eksāmenu jautājumu čiepēji, nevis skolnieki.
Un, ja man šodien būtu jāliek eksāmens priekšmetā, kurā nejustos sevišķi pārliecinoša, es rīkotos tieši tāpat kā 2000.gadā. Ļautu lai puiši sazvanās ar mistiskajiem eksāmenu tirgotājiem, pirmseksāmena vakarā dotos kopā ar viņiem uz Vērmanes dārzu, kur kādā tumšā stūrī notiktu naudas un eksāmena jautājumu apmaiņa, tad mēs dotos pie kāda uz dzīvokli un pusnakti rēķinātu uzdevumus. Lai no rīta tāpat neko daudz neatcerētos un atbildētu, balstoties uz savām reālajām zināšanām 🙂 Taču vismaz toreiz mums bija sajūta, ka esam darījuši kaut ko sevis labā, ja jau Izglītības ministrija mūs nesargāja. Proti, lai mēs būtu tie, pēc kuru rezultātiem noteiktu eksāmenā iegūto līmeni, nevis kāds cits. Tas bija izdzīvošanas jautājums.
