Es tagad esmu grāfiene. Pareizāk sakot – "grafaite", kas lietuviešu valodā apzīmē neprecētas sievietes titulu. Svētdien biju Lietuvā, kur pirmo reizi mūžā lidoju ar gaisa balonu, un piezemējos laukā, kas piederēja tik viesmīlīgiem ļaudīm, kādus, ja godīgi, esmu sastapusi vēl tikai Gruzijā. Manas "kristības" notika viņu lauku sētā, bet pēc tam visu nakti turpinājās svinēšana, pirtī iešana un sarunas. Pret rītu man šķita, ka jau sāku saprast lietuviski.
Pirms kāpšanas grozā nebiju nobijusies nemaz, jo maldīgi iztēlojos, ka lidojums gaisa balonā ir nevainīga un līgana padarīšana – vienvārdsakot tīrā romantika. Tomēr šis izrādījās specifisks ceļojums, jo lidoju kopā ar operatoru, kuram bija jāfilmē ainava no augšas, tāpēc viņš diktēja noteikumus. Tā nu pārsvarā lidojām ļoti, ļoti zemu – gandrīz gar pašu ezera virsmu, piepeši strauji paceļoties virs meža galotnēm un – likumsakarīgi – ik pa brīdim "nonesot" kāda koka galotni. Goda vārds, kad tas notika pirmoreiz, mani gandrīz ķēra trieka un ilgi nācās skaitīt līdz desmit, lai pārstātu trīcēt ceļgali. Taču pilots bija profesionālis līdz galam, un pēc vairāk nekā stundu gara lidojuma mēs strauji, bet mīksti piezemējāmies mežmalā, pirms tam vēl ar grozu ietriecoties pēdējā eglē. Jau vakarā viņš ar nesatricināmu pārliecību apgalvoja, ka, ja pirmais bērzs bijusi nejaušība, tad pēdējā egle – labi aprēķināts nobremzēšanas manevrs. Un man nav iemesla viņam neticēt, jo pēc egles grozs piezemējās vertikāli – eleganti kā lifts, un neviens no mums pat zilumu nedabūja.
Pavisam cits iespaids bija radies lietuviešu ģimenei, uz kuras zemes nolaidāmies. Viņi taisni tobrīd bija sēdējuši pagalmā pie Vasarsvētku galda, kad pamanījuši mūsu gaisa balonu pēkšņi ietriecamies eglē un pazūdam. Tad arī viņi ko kājas nes skrēja pie mums, lai redzētu, vai kāds vēl vispār ir dzīvs.
Tādi man bija piedzīvojumi. Vislielākais prieks, ka no jauna atklāju sev Lietuvu. Turklāt skaistākā Lietuva man pavērās ne jau no gaisa balona, bet gan turienes cilvēku priecīgajās sejās.
