Cik vīriešu – tik veidu, kā viņi tiek galā ar ceļu policiju, kad ir vainīgi. Man ir gadījies sēdēt blakus gan tad, kad džeks uzklausa savu pārkāpumu, pieņem savu vainu un līdz ar to sodu. Man ir gadījies pieredzēt, kad vīrietis, par kura pārkāpumu tiešām varētu diskutēt, ir sācis par to normāli runāt, un beigās viņš tiek palaists tikai ar brīdinājumu. Un tāpat esmu redzējusi džekus, kuri konsekventi pārkāpj noteikumus, un konsekventi maksā kukuļus. Neko tur nevar darīt – šitādi sivēni mani tracina.
Štrunts par to, ka viņam ir citi noteikumi, nekā man. Štrunts par to, ka viņš ir muļķis, ja domā, ka ar viņu mašīnā nekad nekas nenotiks. Vairāk mani uztrauc, ka viņš var nejauši nodarīt pāri citiem. Bet vislielākā viedokļu nesaskaņa ir par… vīrišķību. Noteikumu pārkāpēji simt punktu uzskata, ka viņi ir vīrišķīgāki par citiem – viņu iekšējais mačo ļauj braukt gan drusku iedzērušam, gan pārsniegt ātrumu. Sak, es esmu īsts vīrietis, varu novaldīt mašīnu jebkurā situācijā, un tādi mīksto noteikumi man pie kājas.
Bet man ir atšķirīga izpratne par vīrišķību. Īsts vīrietis ir tas, kurš par savu rīcību ir gatavs arī uzņemties atbildību. Ja tu esi pārkāpis noteikumus, tad esi tik vīrišķīgs un pieņem arī savu sodu. Jā, šoreiz es pārkāpu ātrumu – mazums, kas cilvēkam dzīves laikā var notikt. Ne no tā gabals atkritīs, ne tā ir dzīves traģēdija.
Bet tie, kas iet tur piekukuļot policistus un atrast simt dažādus veidus, kā atpirkties, ir derdzīgi. Vīrišķīgi tikai tik ilgi, kamēr uz ceļa jūtas kingi. Līdzko par to jāatbild, tā aste starp kājām.
P.S. Naivi ir domāt, ka sods par kukuļdošanu un kukuļņemšanu ceļu policistiem kaut ko ir mainījis. Kukuļus dod un kukuļus ņem, un es varu to apliecināt.
