Man nav 90-60-90 (vai kāds cits figūras standarts). Nav, nekad nav bijis un, visticamāk, arī nebūs. Māte Daba mani ar apveltījusi ar apaļīgām formām. Jā, jau kopš 12 gadu vecuma es esmu apaļa. Esmu ar to cīnījusies, esmu mēģinājusi kaut ko izmainīt, bet man ķermenis spītīgi vairāk vai mazāk ir turējies pie sava. Tomēr visu šo gadu laikā es esmu iemīlējusi sevi tādu, kāda es esmu. Un nu es ļoti labi sadzīvoju ar savu ķermeni.
Šķiet, ka visgrūtāk savu apaļīgumu bija pieņemt pusaudžu gados, kad tik ļoti gribējās būt tādam pašam kā visi pārējie. Skolas laikā kopā ar klasesbiedreni (kas arī bija ar līdzīgām formām) veiksmīgi cīnījāmies pret puišu dzēlīgajām piezīmēm. Un lieliski mācējām sevi aizstāvēt – ar pretsmiekliem, jokiem un asprātībām.
Vidusskolas pēdējās klasēs es pamazām sāku meklēt savu īpašo stilu, mēģinot būt pēc iespējas atšķirīgāka, ģērbjoties izaicinoši spilgtās, pilnīgi trakās un neordinārās drēbēs. Un cilvēki ievēroja ne jau manu apaļīgumu, bet gan to, kā es sevi pasniedzu – drosmīgi, radoši un ar dzirkstošu prieku. Mana pārliecība par sevi tikai pieauga. Protams, brīžiem bija arī grūti – īpaši tad, kad neveicās attiecībās, jo šķita, kas pie visa ir vainīgi vien liekie kilogrami (meli!).
Pirms pāris gadiem, kad sapratu, ka esmu jau kļuvusi pārāk apaļīga, ļoti mērķtiecīgi divu gadu laikā atbrīvojos no 20 liekajiem kilogramiem. Darīju to pati, neviens mani ne spieda, ne kontrolēja. Par pamatu ņēmu Svaru vērotāju ēšanas principus un pati sekoju līdzi tam, kā tos ievēroju. Nu jau ilgāku laiku esmu veselīga uztura piekritēja, kaut gan neliedzu sev arī ne našķus, ne kārumus. Dzīve taču ir jāizbauda!
P.S. Un kā ir ar tevi? Vai tu esi apmierināta ar savu figūru?
