Kopš es studēju psiholoģiju, man daudz sanāk domāt, kāpēc cilvēki veido atkarīgas attiecības. (Viens no plašāk sastopamajiem un viegli saskatāmajiem atkarības veidiem ir dzīvot attiecībās ar cilvēku, ar kuru kopā ir grūti, piemēram, alkoholiķi vai agresīvu tipu, un neizbeigt šīs attiecības. Vienmēr atrodas simts iemeslu, kāpēc mēs nevaram aiziet prom no šī cilvēka.) Jo it kā tas ir neloģiski: izvēlēties ciest, kaut dziļā mīlestībā pret sevi ir skaidrs, ka ar citu cilvēku dzīve varētu būt daudz foršāka.
Es šoreiz nerakstīšu par iemesliem – ne par to es gribēju rakstīt šo blogu. Gribēju uzrakstīt, ka viena no jaunu cilvēku ļoti nozīmīgām dzīves un pasaules izzināšanas jomām – mūzika un dziesmas – ir pārbagāta ar atkarīgu attiecību modeļiem. "I can't live without you" – protams, mīlas skurbumā šķiet, ka nevarētu. Bet ir skaidrs, ka varētu, turklāt ja viņš "go away" un izvēlas dzīvi bez manis, tad ir pilnīgi muļķīgi savu dzīvi padarīt nožēlojamu un skumt pēc kāda, kurš mani negrib. Jo kāds cits kā reiz meklē tādu kā mani.
Vai arī "we will never be apart". Neesam tak Siāmas dvīņi! Un kā lai cilvēki pilnveidojas, sevi meklē un attīsta, ja neredz tālāk viens par otra degungalu? Tieši tāpēc jau rodas apsīkums un apnikums attiecībās, jo neviens attiecībās nenes klāt neko jaunu – ne individuālus iespaidus vai pārdzīvojumus, ne jaunas idejas vai citu pieredzi. Cilvēkiem taču jāattīstās, un ne jau visi pāri attīstās vienā ātrumā un līdzīgā telpā, bet pārlieku vienam otru ierobežojot un piesaistot sev pārāk tuvu, zūd iespēja attīstīties, rodas īgnums, sajūta, ka nespēj realizēties utt.
Paklausoties mīlas dziesmu vārdos, atkarīgas attiecības no popkultūras elku puses ir norma, standarts un atzīta vērtība. Atkarīgas attiecības tiek novērtētas kā liela mīlestība un skaista uzupurēšanās. Bet kas tā par mīlestību, ja mēs neļaujam viens otram attīstīties vai lūdzamies dzīvot ar kādu, kurš mūs negrib!
Tāpēc es domāju, ka popkultūra jauc mūsu prātus un bieži vien nespēj atšķirt īstu mīlestību no tādām attiecībām, no kurām būtu jāmūk. Tagad seko sakrālais jautājums – nu un? Ko es varu darīt? Jāmēģina uzrakstīt dziesma "Es netaisos gadiem raudāt spilvenā un nebaidos riskēt veidot citas, labākas attiecības. Ja tu mani pamet, es atradīšu kādu citu, ar kuru kopā mēs abi būsim ļoti laimīgi."
