19 C
Rīga
otrdien, jūnijs 28, 2022

Vācu pensionāri

 

Tas notika pirms kādiem diviem mēnešiem. Laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu man pēkšņi piezvanīja kāds sens paziņa N. un piedāvāja piedalīties vienā pasākumā. Precīzāk, man nekas cits neatlika, kā vien piekrist piedalīties, jo viņš teica, ka es esmu goda viesis. Viss notika Mencendorfa namā, kur mani sagaidīja vācu pensionāri – vecuma no pāri 60 gadiem līdz pāri 80 gadiem. Zināju, ka man būs jālasa sava dzeja, bet man pat prātā nevarēja ienākt, ka klausītāji būs vācu tūristu grupa.

Par laimi, man bija arī sava "atbalsta grupa" – mans mīļais vīrs, jo viena pati es to visu nespētu izturēt. Pasākuma pirmajā daļā, kas ilga kādu stundu, N. vāciešiem stāstīja par latviešu literatūru un lasīja (gan vācu, gan latviešu valodā) priekšā dzeju – Čaku, Māru Zālīti, Māri Čaklo u.c. Pensionāri garlaikoti knosījās savos krēslos, viņiem viss notiekošais nemaz neinteresēja, lai neteiktu vairāk, viens kungs bija iesnaudies, kāda cita kundzīte sačukstējās ar blakus sēdošo sirmgalvi. Kaut kur aiz sienas notika bērnu diskotēka, mūzika skanēja uz pilnu klapi un CD ik pa laikam aizķērās. Vācu pensionāri atgādināja skolniekus, kas ar varu sadzīti uz kārtējo garlaicīgo pasākumu skolas aktu zālē.

Pēkšņi vienai dāmai, kas sēdēja pirmajā rindā, iezvanījās mobilais telefons. N. nesamulsa, bet paņēma no viņas mobilo telefonu un sāka nepazīstamajam cilvēkam lasīt priekšā Čaka dzeju. It kā jau bija smieklīgi, bet tas, kas sekoja, mani patiešām šokēja. Kundzīte nemācēja izslēgt savu mobilo – N. to paņēma, nolika uz grīdas un ar visu spēku sita ar kāju. No malas izskatījās, ka viņš sit pa telefonu, bet, pēc tam izrādījās, ka telefons tomēr bija nolikts mazliet tālāk. Pensionāri tā kā nedaudz pamodās, dažs labs iesmējās, un tad jau sekoja kafijas pauze.

Man pēc šīs pirmās daļas gribējās mukt prom, jo, ja jau viņiem nepatika tādas klasiskas vērtības kā Zālīte un Čaks, kur tad vēl mani panti. Bet neko darīt, esmu taču gada viesis. Pensionāri ar garlaikotām sejām klausījās N. stāstu par manu dzeju un dzīvi. Kad pateicu, ka strādāju Cosmo un rakstu par seksu, pensionāri atkal nedaudz sarosījās. Tad sāku lasīt dzeju – diezgan skaļā balsī (lai nomāktu mūzikas troksni aiz sienas un neļautu onkulītim atkal iesnausties). Pēc tam N. ilgi visus tirdīja, lai taču uzdod man kādu jautājumu. Tad viena tantiņa saņēmās un vārgā balstiņā teica: "Tā taču nav dzeja!" N. metās mani aizstāvēt, bet es stāvēju un nezināju, ko man tagad darīt – smieties vai raudāt.

P.S. Solīto lielo honorāru par šo pasākumu gan es vēl joprojām neesmu saņēmusi.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

Iepriekšējais rakstsIepazīsties: Moon Sparkle
Nākamais rakstsTolkīna pasaule