Sestdien man pirmo reizi mūžā tika veikta neliela operācija. Biju nobijusies ne pa jokam, kaut gan jau sen zināju, ka tas ir jāizdara un viss. Vēl biju uztraukusies tāpēc, ka mans ķirurgs būs vīrietis. Godīgi sakot, ar ārstiem es esmu uz “Jūs”, bet no dakteriem-vīriešiem vispār mēģinu izvairīties. Taču pēc sestdienas manas domas ir mainījušās. Un tikai uz labo pusi.
Viss jau ir atkarīgs no cilvēka, bet laikam viena no labākajām ārstu-vīriešu īpašībām ir spēja pajokot pat ļoti saspringtā situācijā. Un spēja saglabāt vēsu prātu, kontrolēt situāciju. Jo tad ir daudz vieglāk aizmirst lielo baidīšanos un ļauties notiekošajam. Tā notika arī ar mani. Un tad arī viss mans šķietamais mulsums bija kā ar roku atņemts.
Vēl biju patīkami pārsteigta, ka ārsts bija daudz uzmanīgāks un maigāks (ja tā var izteikties) nekā mana ārstējošā daktere (kaut gan arī viņa ir ļoti laba un profesionāla). Tā kā nu visa operācija man šķiet tikai tāds nieks vien. Un man ir prieks, ka mani līdzšinējie aizspriedumi pret ārstiem-vīriešiem ir zuduši. Visticamāk uz visiem laikiem!
P.S. Kā ir ar tevi? Vai tu dod priekšroku dakterim-vīrietim vai sievietei? Un vai mulsti no ārsta-vīrieša?
