Nesen viesībās pļāpājot ar kādu augstskolas pasniedzēju, mani ieinteresēja viņa viedoklis par to, kādai būtu jāizskatās maģistrantūras studenta ikdienai. Es nespēju iedomāties, ka kāds Latvijas students spēj atbilst šīm prasībām.
Maģistrantūras studentam pēc Latvijas izglītības likuma (aprēķinot pēc kredītpunktiem) studijām būtu jāvelta 50 stundas nedēļā, respektīvi, 10 stundas dienā, ja pieņemam, ka brīvdienas ir jārezervē atpūtai. Tātad, ja students visu pirmo dienas pusi pavada lekcijās, pēc tam viņam būtu jādodas uz bibliotēku un pāris stundas jāpavada tur. Pēc tam lasīšana un studēšana jāturpina mājās. Vēlu vakarā viņš uz pāris stundām varbūt dodas piestrādāt bārā, bet pēc tam iet mājās un liekas gulēt. Un nākamajā rītā viss sākas no gala.
Protams, arī šis pasniedzējs zina, ka tas ir ideālais scenārijs, pēc kura viņš pats vairākus gadus ir studējis Kembridžā, jo saņēma stipendiju (un tajā dzīves posmā viņam neesot bijis laika izlasīt nevienu uz studijām tieši neattiecināmu grāmatu). Latvijas apstākļos mēs, šādi dzīvojot, ātri vien atdotu galus, jo mums vienkārši nebūtu, ko ēst.
Taču es ļoti labi saprotu arī viņa bažas par straujo izglītības līmeņa krišanos. Vismaz šis pasniedzējs apgalvo, ka mūsu studenti strauji zaudē konkurētspēju ar studentiem citās Eiropas valstīs. Mēs vienkārši izlasām mazāk un zinām mazāk. Arvien biežāk sanāk tā, ka uz augstskolu aizstaigājam kā uz kaut kādiem kursiņiem. Nu kurš, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka līdz ar maģistra grāda iegūšanu ir kļuvis par savas nozares Speciālistu ar lielo burtu? Ja godīgi, es nevaru.
