Zane vakar rakstīja par laimes sajūtu, un mans šodienas ieraksts ir cieši saistīts ar laimi. Es jau pagājušajā sestdienā biju noformulējusi bloga ieraksta pirmo teikumu: "Sestdien man gadījās baigā laime." Un nevarēju sagaidīt, kad pienāks mana kārta rakstīt blogu. Nu lūk, sestdien man gadījās baigā laime.
Es pamodos no rīta un bija pilnīgi skaidrs: vajag frizieri. Tev nekad nav gadījies tā, ka pilnīgi no zila gaisa tu pēkšņi zini, ka tev vajag to, par ko vakar pat iedomāties nevarēji? Vēl ļaunāk. Tu zini, ka tas, ko vēlies, ir gandrīz neiespējami… bet neiespējamība nemazina vēlēšanos.
Neiespējami tāpēc, ka vispār visa mana dzīve ir pēc pieraksta. Zobārsts: mēnesi uz priekšu, kosmetoloģe – no nedēļas līdz mēnesim, manikīre divas trīs dienas, ginekoloģe divus mēnešus, ģimenes ārste (atkarībā no nepieciešamības pakāpes) no divām stundām līdz nedēļai. Tapešu līmētājs – mēnesis, elektriķis – nedēļa, utt. Visā manā iepriekšpierakstītajā dzīvē vienīgi galdnieks pirms diviem mēnešiem teica: "Nu labi, brauciet kaut vai tagad." Visa pārējā sadzīve notiek pēc pieraksta. Kur es sestdienas rītā izraktu kādu, kas normāli nogrieztu matus?
Man ir brīnišķīga draudzene, kura strādā par frizieri. Pāris reižu viņa bija veidojusi man matus, bet ne griezusi. Tajā sestdienas rītā biju gatava riskēt par visiem 100%. Galu galā – sliktākajā gadījumā mati ataugs. Un es viņai zvanīju, kaut man nebija cerību ne uz to, ka viņa tajā dienā strādā, ne uz to, ka, ja viņa strādā, viņai varētu būt brīvs brīdis. Taču viņa teica: "Nu brauc! Man ir divas stundas brīvaa laika." Meitenes, kā tas skanēja! Kas tie bija par maģiskiem vārdiem tajā brīdī! Bez pieraksta. Tad, kad gribās, nevis tad, kad vajag. Kāds vieglums un kāda brīvība!
Man nogrieza ne tikai matus. Nogrieza iepriekšējo pierakstu. Un šī spontanitāte manā dzīvē bija… pēdējā reize, kad es jutos laimīga, Zane.
