Esmu ievērojusi, ka viens no maniem mīļākajiem jautājumiem, kuru mēdzu uzdot interviju beigās, ir "kad tu pēdējo reizi juties ļoti laimīga/s?" Tad uz brīdi mēdzu nolaist acis no cilvēka, lai ļautu viņam iegrimt tuvākās un tālākās atmiņās. Drīz vien viņa sejā parādās mulss smaids un iemirdzas acis!
Sevišķi liela vērtība šim jautājumam ir tad, kad intervēju gada iedvesmojošākās Cosmo sievietes. Viņas vienkārši zina spēles noteikumus, proti, ka viņas pašas kādam ir iedvesmas avots, tāpēc intervijas laikā atļaujas būt ļoti patiesas.
Pārdomas par šo tēmu man ienāca prātā pēc vakardienas tenisa treniņa. Nebiju kādu laiku atkal spēlējusi, tāpēc tad, kad uz laukuma paņēmu rokās tenisa raketi un gaidīju pretinieka servi, man pa ķermeni skrēja skudriņas. Tas pats bija dušā pēc treniņa, kad bija nogurušas visas maliņas, taču pozitīvisms tāds, ka pietiktu puspasaulei. Un es kārtējo reizi sapratu, ka tas ir mans un ka nav ko aizmirst par lietām, kas ikdienā spēj sniegt tik daudz kolosālu mirkļu. Nenoliedzu, ka laimei vajag arī lielās sajūtas – mīlestību un draudzību, taču izrādās, arī tenisa treniņš var sniegt daudz. Kad Tu pēdējo reizi juties ļoti laimīga?
