Pēc "nieka" pieciem mēnešiem, kopš esmu ievākusies jaunajā dzīvoklī, man beidzot izdevās noorganizēt sālsmaizes ballīti draugiem. Tagad man ir tāds emocionāls pacēlums, jo manas mājas godam izturējušas viesmīlības pārbaudījumu. Ir tik forši zināt, ka te labi jūtos ne tikai es pati, bet arī mani ciemiņi.
Mājas iekārtošanas process ievilkās meistaru dēļ – kā jau parasti. Rezultātā līdz pat pagājušajai nedēļai dzīvojām bez virtuves, kafiju vārījām uz prīmusa, bet krūzītes skalojām vannā. Nu šī romantiskā fāze ir beigusies, un beigu beigās es pat esmu pateicīga mūsu galdniekam par viņa gumijas stiepšanu, jo tagad katra mēbele, katra lampa un krēsls tik organiski iekļaujas mūsu vidē, it kā stāvētu te jau gadiem ilgi. Neko nesaprotu no fen šui, bet jūtu, ka mums tur pašiem savs fen šui ir tapis, vadoties pēc intuīcijas un – galvenais – nesteidzoties. Joprojām daudz kā trūkst, bet arī tas viss "atnāks" pamazām. Toties ir mājas centrālā daļa – liels ovāls galds, ap kuru ģimenei un draugiem sasēsties, tāpēc pirmo reizi mūžā Ziemassvētkus došos svinēt nevis pie mammas, bet aicināšu mammu un brāļa ģimeni ciemos.
Tagad skaidri zinu, ka nekad negribētu, lai manu māju iekārto dizaineris. Negribētu atnākt pie visa gatava, kur manā vietā kāds ir visu izdomājis. Droši vien sajūta būtu kā viesnīcā. Kā tu iekārtotu savu māju?
