19 C
Rīga
svētdien, maijs 16, 2021

Par eitanāziju

 

Nesen, kad atgriezos no komandējuma, kāds draugs vaicāja, kurš ir tas, kas par manu atgriešanos izrāda visvairāk prieku. Nedomājot atbildēju, ka mans suns. Pēc tam, kad no sajūsmas bija izlēkājies, viņš istabā mēdza nogulties blakus un cieši jo cieši mani vēroja. Šodien paiet nedēļa kopš Seržo iemidzinājām.

Laikam visnepanesamākais man šķiet tas, ka viņam bija tikai četri ar pusi gadi un pēc teorijas viņam vēl bija jādzīvo vismaz divtik ilgi. Taču puika saslima ar epilepsiju, radās saasinājumi un mēs viņam vairs nekādi nevarējām palīdzēt. Jāatzīst, ka vēl neesmu samierinājusies ar to, ka mana ģimene (tai skaitā, arī es) izlēma par suņa eitanāziju, jo katru dienu man nāk prātā domas no sērijas "ja nu viņš atgūtos" un "mēs parāk vieglprātīgi izrīkojāmies ar viņa dzīvību."

Tagad sarunas par eitanāziju ir mana iemīļotākā tēma, jo gribu vismaz sevī rast atbildi uz jautājumu, vai mums ir tiesības to darīt, un, ko tur liegties, gūt mierinājumu pēc izdarītā. Taču tās nekad neaprobežojas tikai ar dzīvniekiem, un vienmēr tiek skarts jautājums arī par cilvēku eitanāziju. Tā, piemēram, Cosmo redaktore Baiba, kura tikko bija Amsterdamā dokumentālo filmu festivālā, stāstīja par filmu, kurā rādīja cilvēkus, kuri vēlas veikt eitanāziju. Kāds bija smagi slims un nevēlējās ciest vēl vairāk, taču bija arī vecāks pārītis, kuri vienkārši vēlējās kopā nomirt. It kā jau skaisti, jo viņi to vēlas darīt mīlestības vārdā. Ne viņiem kādas kaites, nekas. Taču šis stāsts gan man šķiet savienojams ar jēdzienu "visatļautība", jo, manuprāt, spēlēties ar dzīvību tad, ja tevi nemoka ne garīgas, ne fiziskas ciešanas, ir spļaušana acīs dzīvības likumiem.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!

Iepriekšējais rakstsPatiesi stāsti par cilvēcisko
Nākamais rakstsLiec aizrauties elpai!