9 C
Rīga
otrdien, maijs 18, 2021

Patiesi stāsti par cilvēcisko

 

Esmu atgriezusies no dokumentālā kino festivāla IDFA Amsterdamā tik pilna emociju un iespaidu, ka ne par ko citu kā vien par redzētajām filmām runāt nespēju. Pēc aptuveniem aprēķiniem redzēju apmēram 30. Un vismaz puse no tām deva vielu ļoti nopietnām pārdomām par vispārcilvēciskām problēmām, par kurām ikdienā neaizdomājos. Buša neaptveramā aprobežotība, Irākas karš, Izraēlas/Palestīnas konflikts, eitanāzija, AIDS, verdzība (izrādās, tā joprojām eksistē, piemēram, cukurniedru plantācijās Dominikānas republikā) – šīs ir tikai dažas no tēmām repertuārā.

Festivāla galveno balvu ieguva Gonsalo Arihona šokējošā filma Stranded par 16 Urugvajas regbija komandas puišiem, kuri, tikai pateicoties brīnumam, izdzīvoja 1972.gada lidmašīnas katastrofā sniegotajos Andu kalnos un spēja noturēt sevi pie dzīvības 71 dienu, pārkāpjot civilizācijas lielākajam tabu un pārtiekot no savu bojā gājušo biedru miesas. Tā kā filmas režisors ir izdzīvojušo vīru tuvs draugs, notikuma rekonstrukcija filmā ir drīzāk filozofiskas pārdomas par dzīvības brīnumu, nekā šausmināšanās par kanibālisma tēmu. Un, klausoties šo nu jau sirmo vīru stāstos (par cilvēka gaļas ēšanu viņi joprojām runā tikai aplinkus un nespēj to nosaukt vārdā), var tikai iedomāties, kādai ellei viņi toreiz gājuši cauri!

Tomēr galvenā priekšrocībā apmeklēt šādu festivālu ir iespēja gandrīz vai pēc katra seansa sastapt klātienē filmas autorus un bieži vien arī tās galvenos varoņus. Līdz ar to kino pārdzīvojums kļūst vēl personiskāks, vēl saprotamāks.

Tā viens no aizkustinošākajiem mirkļiem man bija tikšanās ar filmas Hear and Now varoņiem – pavecāku laulātu pāri, kuri abi kopš dzimšanas ir nedzirdīgi, bet 65 gadu vecumā kopā nolemj veikt dzirdes implantu operāciju. To, kā tas ir – pēc 65 gadu dzīves klusumā pēkšņi tapt konfrontētiem ar pasaules trokšņu dažādību, mēs, dzirdīgie, pat iztēloties nevaram. Taču šī filma man deva iespēju to vismaz attāli nojaust. Kamēr vīrs ar iegūto maņu spēja tikt galā visai veiksmīgi un kā mazs bērns skraidīja pa māju, darbinot urbi un izklaudzinot sienas, viņa sievai jaunatklātā skaņu pasaule radīja tādu apjukumu, ka jau drīz vien viņa iegrima dziļā depresijā un atteicās ieslēgt dzirdes aparātu. Tikai pateicoties vīra iejūtībai un mīlestībai, kurš pārliecināja sievu, ka šī nav nekāda sacensība un viņš var apstāties un pagaidīt, kamēr arī viņas dzirde progresē, viņi abi tagad atkal ir priecīgs un bezrūpīgs pāris, kuri palēnām, bet ļoti apņēmīgi mācās izmantot dzirdes priekšrocības. Un, kā es novēroju, festivālā viņi bija lielākie tusētāji!

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!

Iepriekšējais rakstsProdukti, kas aizsargā un kopj lūpas
Nākamais rakstsPar eitanāziju