Mana paziņa draudzenes kāzās iepazinās ar vīrieti, kura dēļ šobrīd ir gatava aiziet no vairāku gadu garumā sūri grūti izcīnītā amata un pārcelties uz dzīvi no Rīgas uz Valmieru. Turklāt nedēļu pēc abu pazīšanās viņa palūdza atstāt dzīvokli savam nu jau bijušajam draugam, ar kuru kopā bija gadu. Dzīvojam tikai vienu reizi, viņa saka.
Pagaidām es to visu vēroju no malas. Tiesa, ne vienaldzīgi, jo no sirds apbrīnoju paziņas spēju nestiept garumā gumiju un nevilcinoties pieņemt nozīmīgus lēmumus. Kaut bijusi vien uz pāris randiņiem, viņa:
1)izlēma pateikt "nē" savam puisim, ar kuru nemaz tik čābīgi negāja;
2)runāja ar vadību par to, ka vēlētos iet prom no kompānijas filiāles vadītājas amata Rīgā un labprāt strādātu tās filiālē Valmierā. Priekšnieces amats gan viņai tur nespīdot;
3)vairākas reizes nedēļā vakaros pēc darba Rīgā brauc uz Valmieru ciemos pie jaunā drauga. Širmis esot ciet, viņa pati saka.
Protams, paziņas veikumu uzskaitīju tāpēc, ka pašai ir interesanti padomāt par to, vai es būtu uz ko tādu spējīga. Lai arī ikdienā bieži vien rīkojos visai nepadomīgi un impulsīvi, šķiet, mīlas lietās, pirms metos jaunā piedzīvojumā, vismaz pie sevis konkrēto situāciju un tās sekas izanalizēju pārpārēm. Man nepatīk ar acīm ciet mesties nezinamajā, kaut reizēm derētu. Kā ir ar Tevi? Kas ir trakākais, ko esi izdarījusi mīlestības dēļ?
