Man ļoti patīk satraucošā sajūta pirms gaidāma ceļojuma. Dažas dienas pirms tam laiku gribas patīt ātrāk uz priekšu, lai tikai beidzot varētu doties ceļā! …Līdz mirklim, kad reāli jāsāk kravāt čemodāni. Man tas tā riebjas, ka mantu kārtošanas procesā nereti vispār pāriet vēlēšanās kaut kur doties.
Tik daudzas reizes esmu devusies tuvākos un tālākos braucienos, bet vienalga neesmu iemācījusies racionāli un ātri sakravāt mantas. Ar skaudību noskatos, kā mans draugs piecās minūtēs samet somā visu nepieciešamo. Esmu pat mēģinājusi rūpīgi sastādīt līdzi ņemamo lietu sarakstu, bet tāpat vēl lidmašīnā turpinu nervozēt, vai tikai kaut ko neesmu aizmirsusi.
Šobrīd ar mani atkal notiek tas pats – pēc pāris stundām jābrauc uz lidostu (jā, mēs nedēļu neredzēsimies – es dodos uz dokumentālā kino festivālu Amsterdamā!), bet es joprojām nervozi pārvietojos pa māju, kā mantru purpinot pie sevis – „telefona lādētājs, fēns, lietussargs…” Pase, naudas maks un telefons jau drošā vietā rokassomiņā. Tad vēl jāatceras, ka visa nepieciešamā kosmētika obligāti jāiepako čemodānā, lai nebūtu jānervozē, ko drīkst ņemt lidmašīnā, ko ne…
Lai gan arī tas nepasargā no ķibelēm. Šopavasar pat gandrīz nokavēju vienu lidmašīnas reisu, un vienīgā iespēja tikt mājās bija ņemt lielo ceļojuma somu līdzi uz borta, jo bagāžas reģistrācija jau bija slēgta. Es ļoti novērtēju lidostas darbinieku pretimnākošo attieksmi, taču no stingrajiem noteikumiem „nekādu šķidrumu rokas bagāžā” man izsprukt neizdevās. Rezultātā es raudādama metu miskastē visus savus smalkos šampūnus un ķermeņa losjonus, kurus rokas bagāžā līdzi ņemt nav atļauts. Izglābt izdevās vien skropstu tušu, sejas krēmu, lūpu spīdumu un vēl pāris niekus, kuriem pietika vietas caurspīdīgajā litra tilpuma maisiņā. Neko darīt, tādi noteikumi.
Vismaz čemodānu gan vēl ne reizi neesmu pazaudējusi… tpu tpu tpu!
