No sava dzīvokļa loga redzu privātmāju, kuras pagalmā pieķēdēts skaists melns suns. Ēdamā viņam netrūkst, jo bļoda vienmēr stāv pilna, bet ne jau tāpēc viņš nenolaiž skatu no mājas durvīm, gaidot parādāmies kādu no tās iemītniekiem.
Es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem vajadzīgs suns, ja viņi tur to pie ķēdes. Piesiets sargsuns tāpat nevar pasargāt māju no svešiniekiem. Un, ja maniem kaimiņiem ir pieticis naudas, lai uzceltu milzīgu māju un žogu tai apkārt, kāpēc suni nevar laist skraidīt pa pagalmu? Vai, ja tik ļoti žēl, ka dzīvnieks izbradās mauriņu, uzcelt viņam pietiekami plašu voljēru?
Šīs mājas iemītnieki pat nenojauš, cik daudz mīlestības un prieka ģimenei var sniegt suns. Esmu pavērojusi: katru reizi, kad viņi pārrodas mājās no darba, viņi paiet garām sunim kā tukšai vietai, pat nesasveicinoties. Bet suns tomēr ik reizi cerīgi luncina asti un smilkst, lūdzoties, lai kāds ar viņu parotaļājas. Vienīgā, kas ar suni komunicē, ir pavecāka sieviete, kura laiku pa laikam izskrien pagalmā, lai dusmīgi nolamātu kustoni par riešanu. Ģimenē aug divi mazi bērni, kuri par suni neizrāda ne mazāko interesi. No bērna skatu punkta jau laikam arī nav nekā interesanta dzīvniekā, kurš visu laiku atrodas vienā vietā un uzvedas vienādi. Šie bērni uzaug ar pārliecību, ka dzīvnieks ir cilvēka vergs, kuru nav vērts mīlēt, kuru var spīdzināt vai – labākajā gadījumā – ignorēt.
Atzīšos, es nevaru saņemties un aiziet pie šiem kaimiņiem, lai aizrādītu par viņu nepareizo izturēšanos pret suni. Tagad mēģinu sakūdīt draudzeni, kura strādā dzīvnieku patversmē – viņa šajā jautājumā ir īpaši kareivīgi noskaņota un arī drosmīgāka pēc dabas. Tikai ko mēs panāksim? Mīlēt jau to suni viņi tāpat nesāks. Ko jūs darītu šādā situācijā?
