Šodien gribu parunāt par vīriešiem. Redakcijā, veidojot novembra Cosmopolitan, šķiet, esam viņus aprunājušas no galvas līdz kājām. Un tomēr – šis ir temats, par ko vienmēr būs patīkami un interesanti parunāt.
Šoreiz par modernajiem vecpuišiem. Pazīstu tādus trīs, nē, pat vairāk. Tie ir džeki, kuri ir tiešām izskatīgi, tiešām forši un iekārojami. Vienmēr esmu brīnījusies, ka viņiem vēl nav draudzenes. Jēziņ, es pat par tādu pieteiktos, ja vien pati drīzumā netaisītos precēties.
Nu, kā tā var būt? Kā meitenes tādus vīriešus var neievērot, taču tajā pašā laikā sūdzēties par viņu trūkumu? Reizēm pat liekas, ka sievietes un vīrieši dzīvo divās atšķirīgās pasaulēs un, neko neievērodami, viens otram vēsi pasoļo garām.
Pirms trim dienām man bija tas gods pasēdēt šo puišu kompānijā. Biju vienīgā daiļā dzimuma pārstāve. Meitenes, jūs pat iedomāties nespējat, par ko viņi runāja. Nē, svarīgāk ir tas, kā viņi to apsprieda. Par to, kā "nobāzēties", respektīvi, atrast sievieti, ar kuru vērts palikt kopā visu mūžu (labi, atzīstos, tā ir mana interpretācija, jo domāju, ka šajā gadījumā tika runāts arī par "kaut vai uz pāris gadiem").
Manuprāt, tajā vakarā sarunas vīriešu starpā bija diezgan atklātas, tāpēc arī es tur daudz pa vidu nemaisījos. Sēdēju, dzēru kolu, klausījos un brīnījos. Tiešām pirmo reizi pa ilgiem laikiem brīnījos par visu. Lai gan pēc šī vakara man radās vairāki nozīmīgi secinājumi, tomēr tos ietērpt vārdos nebūt nav tik vienkārši. Jo attiecībā uz šīm lietām jau laikam nekad viss tik vienkārši nenotiek.
Šķiet, ka vīrieši tiešām lietas uztver citādāk – emocionāli mierīgākā ceļā. Liekas, ka viņiem viss ir vienkārši, tikai mēs, sievietes, savu dzīvi sarežģījam. Jā, iespējams, viņi šo to pārdzīvo, tomēr – vai nu lielākā daļa vīriešu ir sasodīti nosvērtas personības, vai arī (bravo!) – lieliski aktieri. Citādi tiešām varētu padomāt, ka viņu iekšējo mieru maz kas var satricināt.
Kamēr viņi pļāpāja, aizdomājos arī par to, kā mēs iepazīstam vīriešus. Jebkurš mums nepazīstams vai tikko iepazīts cilvēks sākotnēji sevī nes burvību – kādu noslēpumu, kuru mēs vēl neesam atklājušas. Noslēpumu par to, kāds viņš ir kā cilvēks, kā draugs, kā vīrietis. Manuprāt, šo iepazīšanu var salīdzināt ar spēli – šajā vēl neatklātajā pasaulē ir iespējams gan vilties, gan iemīlēties un krist vēl dziļāk, padoties tai. Un nekad nevar paredzēt, kā notiks. Īstā spēlē.
Ai, nu gan aizrunājos. Bet, kā jau sākumā teicu, vīrieši ir temats, kurā vienmēr ir, par ko parunāt.
