Vakar no rīta mācījos kauties. Patiesībā gan sevi aizsargāt. Pašaizsardzības instruktors man draudēja ar nazi, ņēma nost somu un uzbruka no mugurpuses, tajā pašā laikā lielākās grūtības man sagādāja saņemšanās iespert viņam pa kājstarpi. Sāp taču droši vien!
Par to, kā man foto sesijas beigās tomēr izdevās viņam iespert, varēsi izlasīt novembra "Cosmopolitan" numurā, kuram rakstu materiālu par prasmi sevi pasargāt tumšajos rudens vakaros. Taču vakardiena man spilgti atgādināja kādu novembra vakaru pirms diviem gadiem.
Šķiet, ap vienpadsmitiem vakarā gāju mājās pa mazu un klusu Pārdaugavas ieliņu. Pretim nāca puisis, ģērbies vienkāršās džinsa auduma biksēs, melnā ādas jakā un tumšā adītā cepurītē. Rokas kabatās un acu skatiens zemē. Aši saskatījāmies, un es turpināju savu ceļu. Pēc brīža mani pārņēma nenormāla neomulības sajūta un bailes. Vienīgais, ko dzirdēju, bija mani sirdspuksti un manu augstpapēžu zābaku klaudzieni. Taču mazliet vēlāk atskatījos atpakaļ un ieraudzīju, ka puisis dzenas man pakaļ. Es nezinu, kas man lika tajā brīdī atskatīties uz viņu, bet vēl šodien esmu pilnīgi pārliecināta, ka tajā brīdī kāds izglāba mani un es pati izglābu sevi. Līdz mājām bija aptuveni puskilometrs, kuru droši vien noskrēju Olimpisko spēļu rekordistes cienīgā ātrumā, taču pats svarīgākais – puisis nespēja mani panākt. Kad aizvēru aiz sevis mājas durvis, raudāju tā, kā to esmu darījusi tikai pāris reizes mūžā. Un, ja agrāk bezbailīgi naktīs nācu mājās no tramvaja, tad tagad jau vēlākās vakara stundās mans sabiedrotais ir tikai un vienīgi taksis.
