Vakarvakarā, kad pārnācu mājās, ļoti nopriecājos par dāvanu, kuru bija sagādājis mans draugs. Istabas vidū uz galda mani gaidīja divas biļetes uz Jaunā Rīgas teātra izrādi "Izrāde, kas nav par latviešiem. Vientulīgie rietumi". Tas esot stāsts par diviem brāļiem, kas noskauduši viens otra dzīvi un laimi.
Protams, izrādi vēl neesmu redzējusi, tomēr jau tagad zinu, ka tā man patiks. Kāpēc? Kā? Ļoti vienkārši. Katru gadu, kad sākas aukstais un drēgnais rudens, mēģinu sevi uzmundrināt, apmeklējot teātri vai kultūras dzīvei pievēršoties kādā citādā veidā.
Jāatzīst, tieši rudenī parasti pēc skatuves parasti jūtos noilgojusies visvairāk, tamdēļ reti ir kāda izrāde, no kuras negūstu gandarījumu. Arī tad, ja gadās apmeklēt tādu, kuru sākumā līdz galam neizprotu, tik un tā vēl pāris dienas pēc tam laiku pa laikam prātā pārcilāju izrādes ainas un cenšos atcerēties, saprast un izbaudīt vēlreiz.
Un, lai kā reizēm es viebtos, skatoties pa logu, ka „atkal tas sasodītais lietus ir klāt", nekad nav bijis tā, ka pēc izrādes, vēlā rudens vakarā slēpjoties zem lietussarga, mans garastāvoklis būtu slikts. Teātris mani uzmundrina un aizrauj. Kā ir ar jums?
