Patiesībā no sākuma man nepavisam negribējās piedalīties šajā pasākumā, pie tam biju nedaudz savainojusi kāju. Uzzinājusi, ka pirmais posms būs brauciens uz Madonu, jau sapņoju par to, ka varēšu mašīnā nedaudz nosnausties. Bet nekā – mums pa ceļam uz Madonu bija jāatrod desmit iepriekš sagatavotās fotogrāfijās redzamas vietas. Tas nozīmē, ka vairāk nekā simts kilometru garumā ļoti, ļoti uzmanīgi vērojām ceļu, meklējot attēlos redzamās ceļazīmes, māju nosaukumus utt. Mūs pārņēma īsts azarts un fantastiskā sajūta, ka darbojamies vienā komandā!
Bet tad sākās pats aizraujošākais – 130 km garš brauciens pa šķietami neizbraucamām vietām. Pilote Elīna un stūrmanis Andis pilnībā bija pārņemti ar braukšanu. Bet mēs ar Zani sēdējām džipa aizmugurē klusas kā pelītes. Brīžiem mašīna tā lēkāja, ka mēs ar abām rokām bijām iekrampējušās drošības jostās un dažbrīd pat gribējās kliegt un spiegt no izbīļa, tomēr mēs saņēmāmies un vienīgi ar acu skatienu viena otrai paudām savas emocijas.
Brīžiem man bija sajūta, ka pati sēžu pie stūres, emocijas patiešām bija ļoti, ļoti spēcīgas. Īsts adrenalīns! Kad bijām nokļuvuši līdz finišam, pārvarot pēdējo šķērsli – ļoti stāvu kalnu, kurā būtu pat grūti uzkāpt, par uzbraukšanu nemaz nerunājot, man gribējās no prieka skaļi kliegt un apķert visus komandas biedrus.
Ja man kāds tagad jautātu, vai es gribētu vēlreiz piedalīties šādā piedzīvojumā, man atbilde būtu tikai un vienīgi "JĀ!"
