19 C
Rīga
svētdien, maijs 16, 2021

Off-road sacīkstes

 

Kad uzņēmuma direktors pirms apmēram pusgada man vaicāja, vai es labprāt piedalītos off-road sacensībās ar Jeep mašīnām, kur galvenā Cosmopolitan cīņa būtu ar žurnālu FHM, skaidri teicu, ka nē. Ne es esmu ralliste, ne slimoju par mašīnām. Taču direktors bija pietiekami neatlaidīgs, un tagad sēžu pie datora, lai pastāstītu, kā mums gāja. Jeb precīzāk, lai pastāstītu, kā mēs uzvarējām.

Sacensībās piedalījās ap 30 ekipāžām – bija gan jābrauc pēc leģendas, gan jāorientējas pēc kartes. Taču jābrauc nevis pa ceļiem, bet gan bezceļiem – pa mežiem, pāri upītei, cauri dubļiem teju gurnu augstumā, cauri cirsmām un brikšņiem, no stāva kalna lejā un beigās pa stāvu kalnu augšā utt. Un tādā garā 4 stundas. Īsāk sakot, pasākuma organizētāji jau sākotnēji teica, ka sacensības organizētas ar mērķi Jeepu īpašniekiem pārbaudīt savu mašīnu iespējas. Maršruts ļoti labi atspoguļoja, no cik bezcerīgām situācijām Jeepam vajadzētu palīdzēt tikt ārā savam saimniekam.

Braukšana no tiek tā: pilots sēž pie stūres, seko ceļam un izpilda to, ko saka stūrmanis. Savukārt stūrmanis lasa karti. Mūsu komandā es biju pilote, bet direktors – stūrmanis. Protams, ka es klausīju stūrmaņa teikto – vēl ņemot vērā viņa lielo pieredzi un to, ka man pieredzes nebija vispār. Bet nu dažos brīžos starp mums sprāga zibeņi: "Nu kā tu brauc!" viņš mani komentē, "neredzi tos kokus labajā pusē?" "Nē, neredzu," es viņam atbildu, "ja būtu redzējusi, brauktu citādāk.". Un tas pats atkārtojas gan par pāris akmeņiem, ko es neievēroju, gan kādu celmu… Es it kā visu norakstīju uz savu pieredzes trūkumu. Viņš, protams, blakus sēžot traks varēja palikt, bet, tā kā rezultāts bija ļoti labs, tad trakākas vārdu pārmaiņas izpalika.

Atbraucām galā. Ar visu manu trako skriešanu, direktora pieredzi un līdzjutēju komandas, kas sēdēja aizmugurē, azartu un palīdzību, mēs izcīnījām vienu no pirmajām vietām un apsteidzām FHM. Sajūtas fantastikas, direktors mūs slavēja, rūdītie gonščiki atzinīgi skatījās mūsu virzienā, vakars aizgāja uz urrā. Sajūtas… tāds laimes skurbums. Kā pēc paveiktas ļoti grūtas misijas. Un tikai jau pirms pašas gulētiešanas es kaut ko sapratu. Es jau biju nomazgājusies un sagatavojusies kāpt gultā, kad es pēkšņi atcerējos, ka visu brauciena laiku biju aizmirsusi uzlikt brilles.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!

Iepriekšējais raksts
Nākamais rakstsMilānas modes nedēļa (fotogalerija)