Regulāri aplaužos, pieķerot sevi, ka jau kuro reizi esmu līdz ausīm iegrābusies kādā konkrētā vietā vai lietā, lai gan vēl pirms mirkļa esmu postulējusi gudrību, ka lietām un vietām nu nekādā gadījumā nevajag pieķerties.

Pirms vairākiem gadiem pati nespēju izskaidrot savu histērisko asaru lēkmi, ieraugot postījumu, ko aiz gara laika bija sastrādājis mans suns. Viņš bija „paņēmis palasīt” manu lielo vācu valodas vārdnīcu. Protams, tā grāmata man tolaik tiešām bija noderīga, jo es studēju svešvalodas, bet ne jau tas bija galvenais. Vienu brīdi es pilnīgi bez racionāla pamatojuma līdz sirds dziļumiem biju apvainojusies uz savu suni par to, ka viņš bija iznīcinājis manu studenta identitātes simbolu. Mans draugs tikai paraustīja plecus un nopirka man jaunu vārdnīcu. Tomēr jaunā man nekad nav patikusi tik labi kā iepriekšējā.

Šo notikumu atcerējos pirms pāris dienām, kad centos sevi sabārt par vēl vienu pārlieku emocionālu izlēcienu. Pirms gada, kad kopā ar draugu biju Amsterdamā, mēs bijām noīrējuši pasakainu dzīvoklīti vecā mājā kanāla malā. Saimnieks to bija iekārtojis ar tādu gaumi un inteliģenci, ka par spīti aizraujošajai pilsētas dzīvei mums no tā negribējās iziet.

Šoruden aizrakstīju saimniekam e-pastu, ka mēs atkal vēlētos apmesties viņa dzīvoklītī, un viņš satrieca mani ar atbildi, ka mūsu iecerētajā laikā šo vietu jau rezervējuši citi. Ja godīgi, savā prātā atteikumu pat nebiju pieļāvusi, tāpēc uz brīdi atkal sajutos kā mazs bērns, kuram apsolīta, bet nav iedota konfekte. Un apraudājos.

Es atcerējos, kā mēs pirms gada sēdējām tās mājas stiklotajā erkerā, kuru rotāja eņģeļu statuetītes, un, klausoties klasisko mūziku, vērojām velosipēdistus, kuri braukāja šurpu turpu pār mazajiem tiltiņiem. Un tad mans draugs pateica bīstamo frāzi: „Mums vismaz reizi gadā vajadzētu šeit atgriezties…” Es laikam neapzināti biju uztvērusi to kā solījumu.

Gada laikā daudz kas ir mainījies. Mums pašiem tagad īrētā dzīvokļa un neskaidro attiecību vietā ir jauna, kopīga, brīnišķīga mājvieta, un, loģiski domājot, nekāda surogātmāju sajūta vairs nav nepieciešama. Tā es sevi mierinu, cenšoties aizmirst eņģeļu māju kanāla malā. Un man izdodas. Tikai, kad būsim Amsterdamā, man negribētos iet pa ieliņu, kur tā atrodas.

 
0 Comments

Leave a reply

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2020

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?