Rīts sākās ar viesošanos skolā. Mūs katru aizveda uz savu skolu, man iekrita – Viestura vidusskola. Jutos kā īsts "laimes lācis" – mani vadāja apkārt, iepazīstināja ar skolotājiem, direktoru, skolas režisoru utt. Lasīju dzeju skolas aktu zālē un par laimi bija sajūta, ka skolnieki nav uz turieni nākuši piespiedu kārtā, bet gan varbūt tāpēc, lai vismaz paskatītos uz dzejnieci no Rīgas.
Pēc tam mēs devāmies uz Valmieras pagastu, kur mūs sagaidīja ļoti atraktīva dāma vārdā Līga. Un teica, ka mums jāiet uz pagrabu. Izrādās, ka daudzstāvu dzīvojamās mājas pagraba stāvā ir ierīkota mājīga atpūtas telpa vietējiem pensionāriem. Mūs sagaidīja ar karstu liepziedu tēju, medu, rupjmaizi un daudz, daudz dālijām. Protams, atkal skanēja dzeja.
Laikam viens no aizkustinošākajiem brīžiem bija ekskursija – aizbraucām pie Rietekļa kadiķa un kāda sena dižozola (katram no kokiem varētu būt ap 800 gadu), bet pēc tam mūs aizveda uz kādu laiku sētu. Domājām, ka iegriezīsimies šajā vietā tikai uz pāris minūtēm, bet māju saimnieki – Vija un Laimonis mūs sagaidīja ar balti klātiem galdiem, stāstiem par savām mājām un dzīvi un tādu mīļumu, ka varēja gandrīz vai apraudāties (saku to no visas sirds). Viņi bija domājuši, ka mēs pie viņiem paliksim pa nakti, pat gultas bija saklājuši. Bet mums bija jāsteidzas prom – uz Valmieras bibliotēku. Pirmo reizi mūžā es no pavisam svešiem cilvēkiem saņēmu tik daudz patiesas sirsnības, mīlestības un pozitīvu emociju.
