Pirms pāris dienām pazaudēju auskaru. Un tagad, tiklīdz manā telefonā uzrādās, ka zvana kāds nepazīstams numurs, kāds mazs, mazs manas sirds stūrītis gaida, ka auskara meklēšana izvērtīsies par tādu pašu piedzīvojumu kā man jau reiz gadījās.
Šķiet, tas bija pirms gada, kad man piezvanīja kāds vīrietis un jautāja: "Zane, vai jums ir pazudis auskars?" Kad aizdomu pilna šo informāciju apstiprināju, viņš man pateica vienu frāzi, kas man vēl šodien liek pasmaidīt, proti, "tavs auskars ir pilī." Mans auskars ir pilī – pirmajā mirklī es neko nesapratu!? Vai tāpat kā Pelnrušķītei stikla kurpīte?!
Sāku tīt atpakaļ pēdējo dienu notikumus un secināju, ka auskaru esmu pazaudējusi, maldoties pa mūsu prezidentes pili, kad devos intervēt viņas preses sekretāri Aivu Rozenbergu. Tiesa, Aivai ar auskara atrašanu nebija nekāda sakara. To bija atraduši pils drošības dienesta puiši un paši par to arī man paziņoja. Pie ieejas pilī bija jāatstāj savi kontakti, tāpēc manis sameklēšana viņiem nebija nekas pārcilvēcisks.
Kad devos pakaļ savam auskaram (uz pili!), nevarēju vien beigt sajūsmināties, ka dzīvē ir mirkļi, kas norisinās gluži kā pasakā. Nez, vai puiši apzvanīja visas sievietes, kas tajā dienā viesojās prezidentes pilī? Pelnrušķītē taču tika izsludināta trauksme visā karaļvalstī 🙂
