Uz Gruziju braucu ar drebošu sirdi, saklausījusies šausmu stāstus par nenormālo dzeršanu, kas mani tur sagaida. Biju daudz dzirdējusi par viņu tostu tradīciju un to, ka pēc katra no tiem vīna kauss obligāti jāiztukšo. Klusībā jau prātoju, kādu viltus aizbildinājumu izdomāt – ārsta parakstītas antibiotikas vai grūtniecību, lai izvairītos no drošas nodzeršanās.
Taču pēc desmit dienām gruzīnu vīriešu sabiedrībā, gandrīz ik dienas piedaloties viņu tradicionālajā „zastoļije”, secināju, ka pļēgurošanai Latvijā nav nekāda sakara ar gruzīnu vīna mīlestību.
Dzer viņi, protams, daudz, taču viesošanās laikā tā arī neredzēju nevienu piedzērušos cilvēku. Pirmkārt, viņi dzer tīru mantu. Ja ne gluži katrs pats, tad vismaz draugs vai kaimiņš taisa savu mājas vīnu, kurš izrādījās ārkārtīgi īpatnējs pēc garšas un krāsas (tas tāpēc, ka gruzīnu vīna raudzēšanas tehnoloģija ļoti atšķiras no Eiropas tradīcijām), taču neticami garšīgs un arī pārsteidzoši viegls. Sarkanvīnu parasti dzer sievietes (un arī tas vairumā gadījumu nav spiesta lieta), vieglāko baltvīnu atstājot vīriešu ziņā, kuriem jādzer vairāk.
Otrkārt, viņi dzer no mazām glāzītēm – nu, tādām, no kurām pie mums omes liķierīšus sūc. Labi zinot, ka glāzīti viena zastoļije laikā nāksies cilāt jo bieži, tilpums tiek izvēlēts saprātīgi. Vienīgais izņēmums ir īpaši ragi, kurus lieto tostu teicējs. Pasaka tostu un uzreiz arī iztukšo. Bet tosti gruzīniem, protams, ir gari un skaisti, tāpēc līdz nākamajai glāzei var gadīties gaidīt visai ilgi. Labs tamada (tostu vadītājs) nekad nepieļaus, ka kāds pie viņa galda zaudē pār sevi kontroli; iespējams, dažkārt arī tostu garums ir reibuma regulēšanas triks.
Treškārt (un tā, manuprāt, ir visbūtiskākā atšķirība), katrs vīna malks no visas sirds un dvēseles tiek kaut kam veltīts. Namatēvam, viesiem, Gruzijai, Latvijai…, vēlot visiem brīvību, laimi un veselību. Un tad jau arī reibinošā dzira nevis notrulina, bet pārvēršas dzīvības sulā, sniedzot prieku un enerģiju.
Gruzijā kā ortodoksālā kristiešu zemē vīnu nemīlēt esot grēks. Es par to pārliecinājos. Un nenodzēros! 🙂
