Mēs esam dzimušas vienā dienā. Viņa tikai divas stundas ātrāk par mani. Laikam jau pie visa ir vainīgas mūsu mammas, kuras iepazinās Dzemdību namā. Pirmos septiņus astoņus gadus tikāmies visai bieži, jo mūsu vecāki bija sadraudzējušies. Pēc tam mūsu dzīves ceļi pamazām, bet neatlaidīgi aizgāja katrs uz savu pusi.

No bērnības atceros vien to, ka parasti kopīgās ballītēs agri vai vēlu mēs abas sastrīdējāmies, dažreiz pat kāvāmies un beigās raudādamas līgām mieru. Skolas laikā viņa sāka interesēties par medicīnu, bet es nopietni domāju par psiholoģijas studijām.

Pēdējo reizi aci pret aci satikāmies pirms kādiem pieciem gadiem.

Viņa bija kļuvusi par mediķi, bet es psiholoģijas vietā biju ķērusies pie literatūras. Norunājām visu vakaru, kaut gan bija pagājuši tik daudz gadi, nebija neveikla klusuma vai samulsuma. Un nebija arī tā, ka pa visām varītēm gribētos atjaunot bērnības dienu draudzību. Bija jauki atcerēties pagātnes spilgtākos notikumus, pastāstīt vienai par otru, pasapņot par nākotni, pasmieties un vienkārši pabūt kopā.

Tagad viņa strādāja Liepājas slimnīcā par vecmāti un katru dienu ar viņas gādību pasaulē nāk jauna dzīvība. Mans darbības lauciņš ir teksts. Satiekamies mēs vienīgi virtuāli. Bet zinu, kad pienāks laiks, es ļoti priecātos, ja tieši viņa – mana bērnības draudzene – palīdzētu nāk pasaulē arī manam bērniņam.

P.S. Kā ir ar tevi? Vai vēl tiecies ar kādu no saviem bērnības draugiem?

 
0 Comments

Leave a reply

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2020

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?