4 C
Rīga
ceturtdien, maijs 19, 2022

Atgadījums ar diviem suņiem

 

Kopš pārdevu savu mašīnu un jaunu neesmu iegādājusies, braucu ar supertruperkrutu no priekšnieka nomātu Jaguāru. Stresam ir divi iemesli: pirmkārt, man ne pārāk patīk braukt ar ekstrēmi šikām mašīnām – jāuztraucas, lai tev kāds kaut ko nenoskrāpē vai vispār nenosper visu vāģi. Otrkārt, tā ir īrēta mašīna, un es piederu pie cilvēkiem, kuriem svešs īpašums ir jāuzmana vēl vairāk nekā savējais. Bet par savu īsto attieksmi pret "savu" Jaguāru es uzzināju vakar kādā pavisam nenozīmīgā situācijā.

Braucu pa Ernesta Birznieka-Upīša ielu. Nebija sastrēgumu laiks, tāpēc ātrums bija ap 50km/h, turklāt biju ievērojusi, ka aiz manis diezgan cieši brauc lielais BMW džips. Pēkšņi redzu, ka aiz pretimbraucošās mašīnas pār ceļu skrien paliels brūns suns. Tas, protams, nozīmē, ka tūlīt viņš skries pāri arī manai joslai, tāpēc es strauji bremzēju. Mans smadzeņu kalkulators paguva izrēķināt, ka līdz brīdim, kad suns būs ticis līdz manai joslai, es jau braukšu lēni un pagūšu izvairīties. Bet tajā brīdī tieši pirms manas mašīnas iznira maza, koši balta sunenīte, ko brūnais suns bija palaidis pa priekšu, un aiz mašīnas viņa nebija redzama.

Straujo bremzēšanu nomainīja vienkārši uzdošana pa bremzēm no visa spēka. Kamēr mašīna bremzējās, priekš manis laiks vilkās; es paguvu izdomāt, ka BMW var nepagūt nobremzēt un ieskriet Jaguāram pakaļā. Tas bija desmitās daļas no mirkļa ilgs lēmums, ka gan jau es izkruķīšos dzīvē tā, lai samaksātu Jaguāra skādi… bet es nevarēju noņemt kāju no bremzes un trāpīt sunītim. Aizmugurē braucošā BMW riepas nokauca, pēc mirkļa suņi par pāris centimetriem bija garām manai mašīnai, un būkšķa nebija. BMW bija malacis.

Es biju gandrīz apstājusies un pametu skatu pa labi: tur viņi aizskrēja. Kaut arī es jau iepriekš rakstīju, ka baltā bija kucīte un brūnais – suns, tieši šajā brīdī es to sapratu. Viņa koķeti uzleca uz trotuāra malas, viņš ar purnu pieskārās viņas ausij, varbūt kaut ko iečukstēja. Viņi bija divas laimīgas, iemīlējušās būtnes, kuriem ir sava pasaule un savi ceļu satiksmes noteikumi. Ilgāk es nekavējos, ar viņiem viss bija kārtībā, muguras pazuda tuvējā pagalmā.

Tas viss notika tik ātri, ka nobīties es paguvu tikai tagad. Rokas trīc, sirds sitās. Vēl kāds brīdis pagāja, līdz es nomierinājos, bet šajā situācijā skaidrs bija viens – tad, kad prāts nepaspēj visu izdomāt, tad mans instinkts dara visu, lai izglābtu suņus. Tas varbūt nebūtu nekāds brīnums, bet mani pārsteidza augstā cena, kuru biju gatava maksāt par šo soli.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here