Pavasarī nopietni sastrīdējos ar savu labāko draudzeni. Nedēļu neatsaucos uz viņas īsziņām un e-pastiem, jo nespēju tikt skaidrībā ar konflikta iemeslu. Man šķita muļķīgi lūgt piedošanu vai izrunāt notikušo, ja man pašai nebija skaidrs, kāpēc es eksplodēju. Pēc vētras man ir nepieciešams klusums.

Kad aptuveni saliku visu pa plauktiņiem, aizsūtīju draudzenei e-pastu, ka gribu viņu satikt. Neko vairāk. Patiesībā līdz šim gandrīz visas nepatīkamas situācijas es risināju tikai ar īsziņu vai e-pasta palīdzību, jo no izskaidrošanās pilnām sarunām aci pret aci man vienkārši ir bail. Mēs satikāmies, izrunājāmies, noraudājāmies, un man atmiņā palika draudzenes vārdi, ka viņa manā klusēšanas laikā dienu un nakti ir domājusi par to, kaut tikai mani nezaudētu. Vēl arī sarunājām strīdēties biežāk, jo citādi, kad klusējam par to, kas otrā nepatīk, var viegli ”norauties no ķēdes”.

Nedēļas nogalē tinu šo situāciju uz priekšu un atpakaļu, jo kādā pasākumā satiku meiteni, ar kuru mums vairāku gadu garumā ir diezgan saspīlētas attiecības. Mēs bijām ļoti labas draudzenes, taču kāda ballīte izvērtās par man tik sāpīgu izrādi, ka es pārstāju ar viņu runāt. Uz vēlākiem meitenes aicinājumiem satikties es neatsaucos, jo jutos nodota un patiesībā man viņai nebija ko teikt. Tagad, kad atkal satikāmies, viņa man kārtējo reizi atklāja to, cik ļoti es viņai pietrūkstu. Ir pagājuši vairāk kā divi gadi, un es sapratu, ka tikai tagad spēju viņai piedot. Un man neliek mieru jautājums, vai tad, ja es ar viņu būtu runājusi agrāk, mēs nezaudētu tos divus gadus no mūsu draudzības, vai tieši otrādi – ir situācijas, kuras var atrisināt tikai laiks?

 
0 Comments

Leave a reply

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2020

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?