Pāris mēnešus nebiju skatījusies televizoru un jūsmoju par lielisko sajūtu, kādu sniedz nepiesārņotas smadzenes. Tāpēc nesen pirms pārvākšanās uz jauno mitekli abi ar draugu spriedām, ka jaunajā mājā kabeļtelevīziju neslēgsim. Vecais aparāts ir, piekabināsim kaut kādu istabas antenu, lai vismaz Panorāmu var redzēt, bet neko vairāk. Filmas skatīsimies caur projektoru, mūzika ir diskos – ko vēl vairāk vajag?
Tomēr televizora nelabais gars (citēju kādu savu draugu, kurš ir pilnīgi pārliecināts, ka televizors ir sātans, kas ievelk un nelaiž vaļā) mums pietuvojās no pavisam citas puses…
Protams, mūsdienās vairs bez interneta neiztikt, tāpēc sākām interesēties par pieslēguma iespējām. Aģents no kompānijas, kura mūsu rajonā vienīgā pārdod pieeju internetam, laipnā balsī mums pastāstīja, ka ņemt tikai vienu pašu internetu mums galīgi neesot izdevīgi. Tik ilgi vārdoja, ka mums reāli pa lēto ne tikai kolosāli kvalitatīvu digitālo televīziju klāt piesviedīs, bet vēl arī mājas telefonu, kamēr sākām minstināties. Draugu vilināja iespēja paskatīties, ko pēdējā laikā rāda ARTE, es sapriecājos, ka paketē ir arī viens spāņu kanāls, kas palīdzētu man atsvaidzināt valodas zināšanas. Telefonu gan mums nebūtu, kur likt, bet, ja jau par velti…
Tā mēs kļuvām par modernā mārketinga "trīs vienā" kārtējiem upuriem. Tagad mums mājās ir ne tikai ļoti nepieciešamais interneta pieslēgums, bet arī pilnīgi nevajadzīgs un ne īpaši glīts tālruņa aparāts un mulsinošs skaits televīzijas kanālu.
Vakar vakarā televizoru ieslēdzām – tieši uz stundu. Smieklīgi, bet no visām 120 plašās pasaules programmām izvēle krita uz LTV 1. „Kaisi nu cūkām pērles,” droši vien teiktu kabeļtelevīzijas kompānijas pārstāvis, ja to redzētu.
