Aizvakar nāku mājās ap pusdivpadsmitiem naktī. Precīzāk, velkos mājās, jo diena bija tik traka, ka biju nolēmusi no ārdurvīm pa taisno doties uz gultu. Tuvodamies mājām es jutu patiesu atvieglojumu. Taču, no tālienes vērojot duvis, redzēju, ka kāds cilvēks baltā stāv pie manām durvīm un acīm redzami mani gaida.
Tā bija sieviete ap 60, tērpusies baltā un, pienākot tuvāk, jutu, ka drusku iešmigojusi. Nāk man pretī, vaicā, vai es šeit dzīvojot un vai viņa varētu pie manis ienākt un paskatīties pa logu. Viņai esot pazudis kurls kaķītis. Draudzene atnākusi ciemos ar suni, kaķītis pārbijies un aizmucis, ieskrējis pagalmā zem mana loga.
Jūtu, ka manī ceļas izmisums un mans ceļš pa taisno uz gultu ir neizbēgami apdraudēts. Domās lūdzos, kaut nu tas kaķis nebūtu redzams, lai es varētu viņai pateikt, ka es nekādi nevaru palīdzēt… bet mēs pieejam pie virtuves loga, un tur viņš sēž. Aiz ceriņkrūma tādā vietā, kur no maniem logiem piekļūt ir neiespējami. Finuļa skatās uz savu saimnieci, turpina būt kurls un ir tā pārbijies, ka nekust ne no vietas. Sievietei baltā sāk birt asaras, un es saprotu, ka viņa jūtas kā Pelle viens pats pasaulē. Pēc tā, kā viņa saņēma manu roku, nojautu, ka viņa pie manis ķeras kā pie pēdējā salmiņa, un es nevarēju viņai pateikt, ka mirstu aiz noguruma un pati saviem pārdzīvojumiem. Tā sākās Finuļas glābšanas misija.
Plāna pirmais punkts – aiziet pie viņas pēc kāpnēm. Vienīgais ceļš pēc Finuļas bija rāpties pāri salauztiem garāžu jumtiem. Plāna otrais punkts: tā kā viņa pati vēlējās doties pēc kurlā mīluļa, tad man atlika spīdināt ar bateriju gaismu un vērot, kā 60 gadus veca sieviete rāpjas divarpus metru augstumā un pustupus pusrāpus ar kāju tausta garāžu jumtus, lai atrastu vietu, kas izturētu viņas svaru. Plāna trešais punkts: bez vārdiem likt Finuļam pakustēties pretī saimniecei, jo apmēram četrus metrus pirms vietas, kur viņš sēdēja, garāžas jumts bija iebrucis un ceļš nogriezts. Izmisusī saimniece bija gatava lēkt, un man tikai ar pūlēm izdevās viņu no šīs idejas atrunāt. Tā nu es ar gaismas stara palīdzību mēģināju nodibināt kontaktu ar kaķi. Galu galā kaķi taču ķer to, kas kustas, un tā es gaismas staru kustināju viņa acu priekšā. Tagad domāju, ka drīzāk saimnieces mīlestība izkustināja Finuļu no vietas. Viņš spēra divus soļus uz priekšu, vienu atpakaļ, un apmēram pusstundas laikā viņš tika līdz vietai, kur saimniece viņu sagrāba. Un, protams, apraudājās.
Tagad viņai sākās tas pats pustupus pusrāpus ceļš atpakaļ, tikai nu jau ar kaķi rokās. Kaut kā elšot, pūšot un stenot viņi atrāpoja un tika līdz stabilai zemei, un tajā mirklī es sapratu, ka pasaulē ir par diviem laimīgiem cilvēkiem vairāk. Viņa laimīga tāpēc, ka Finuļa atradies, es – tāpēc ka viņa ir laimīga un tāpēc, ka garāžas izturēja, gan arī tāpēc, ka ja vien atgriežoties pie manām durvīm nestāvēs vēl kāds cilvēks, es varēšu turpināt savu ceļu uz gultu. Kaut gan tādu laimes brīžu dēļ es būtu ar mieru arī negulēt visu nakti.
