Nu jau kādu nedēļu pa pilsētu braukāju ar divriteni. Godīgi sakot, man tas ir liels izaicinājums – jo dažreiz pat uz līdzenas vietas varu nokrist, paklupt vai izmežģīt potīti. Līdz šim priecājos par saviem draugiem, kuri brauc pa pilsētu ar riteni, bet par sevi teicu – jā, es ļoti gribētu, bet man ir bail, es nevarēšu, nemācēšu utt. Tomēr izrādās, ka nav nemaz tik traki. Es to varu un man nemaz nav bail – es vienkārši izbaudu ātrumu. Braukšanas ar divriteni ir kļuvusi par manu apsēstību (protams, pozitīvā nozīmē).
Pirmo reizi braukt ar riteni mani pierunāja dzimšanas dienas vakarā. Draugi piedāvāja doties uz vienu pasākumu, ārā bija jau tumšs, ielas bija tukšas un es gandrīz nemanot jau biju riteņa mugurā. Un pirmais nakts izbrauciens bija veiksmīgs – es ne reizi nenokritu, nevienam neuzbraucu virsū, nesavainoju ne sevi, ne citus. Varbūt izklausās nedaudz smieklīgi, bet visi šie aspekti man līdz šim šķita nepārvaramas grūtības.
Vakar pirmo reizi arī uz darbu devos ar divriteni. Un pirmo reizi mani neuztrauca ne sastrēgumi uz ielām, ne arī tas, ka autobuss ir kaut kur aizkavējies, jo viss bija manās rokās (precīzāk – kājās). Varu uzskaitīt tik daudz pozitīvus aspektus – pirmkārt, jau tas vienmēr ir piedzīvojums (jo katru reizi ceļš ir savādāks), tas ir veselīgi, ātri, videi draudzīgi un arī ekonomiski izdevīgi. Protams, ir arī savi mīnusi – tas, ka Rīgā tikai dažās vietās ir speciāli riteņbraucēju celiņi un pilsētā dažreiz ir ļoti grūti atrast vietu, kur droši var atstāt riteni. Taču pagaidām pārsvaru ņem pozitīvais.
