Nesen kādā pasākumā mēs ar draugiem un draudzenēm runājām par to, kad kuram sākas vasara. Lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet vasara nebūt nesākas 1.jūnijā, tā sākas… atkarībā no dzīvesveida.
Kāds izteicās, ka galīgi nepareizi esot tas, ka astronomiskā vasara sākas 21.jūnijā. Ka diena, kad diena ir visgarākā un nakta visīsākā, īstenībā esot jau vasaras vidus. Un vasara sākoties apmēram maijā, kad ziedi ir pilnbriedā un dabai – ja salīdzina ar diennakts ciklu – ir vēls rīts. "Kā vasara var sākties tad, kad dienas jau kļūst īsākas?" vaicāja kāda meitene.
Cits viedoklis bija, ka vasara sākas ar skolēnu brīvdienām. Tā ir jau bērnībā izveidojusies sajūta, ka vasara sākas 1.jūnijā. Apmēram tajā nedēļā notiek brauciens uz laukiem un tad vasaras uzdzīve līdz pat rudenim, kas iestājas 1.septembrī.
Mēģināju noformulēt arī savu "vasaras sajūtu". Man laikam vasara sākas katru gadu citā laikā. Šogad – izteikti 1.jūlijā, kad bija beigušās mācības un vakaros var beidzot darīt, ko grib. Citu gadu – kaut kad maijā, kad ievācos pie draudzenes mājiņā pie jūras, mēs taisām auksto zupu un katru dienu pēc darba es no pilsētas braucu "pretim vasarai, saulrietiem un jūrai".
Un kāpēc vispār ir svarīgi noformulēt, kad sākas vasara? Laikam jau tāpēc, lai dzīves skrējienā nepalaistu garām tos brīžus, kad jāvāc tējas, jāsien pirtsslotas, kad zemenes ir vislētākās, kad obligāti jātaisa sakņu piena zupa, kad jāiet naktī jūrā peldēties vai gulēt sienaugšā. Lai pilsētas dzīvē nepazustu saikne ar dabu un gadalaikiem. Man tas ir svarīgi.
