Pagājušajā nedēļā uz pāris dienām biju aizbraukusi uz laukiem. Vecām lauku mājām, no kurām paveras brīnumains skats uz visām debess pusēm. Tālajā ceļā devāmies divatā ar draudzeni. No sākuma braucām ar diviem autobusiem, bet pēc tam trīs kilometrus gājām ar kājām. Jau ejot pa lauku ceļu, tā vien gribējās gavilēt – cik kluss ir visapkārt, tāds miers, ka grūti noticēt.
Lauku mājās nebija ne televizora (pat ne LTV1 vai LTV2, nemaz jau nerunājot par daudzajiem kabeļtelevīzijas kanāliem), ne telefona, ne datora un, protams, arī interneta ne. Virtuvē klona grīda, ūdens no akas, vannas istabas vietā emaljēta bļoda. Jutāmies ļoti labi, jo varēja vienkārši runāties un nevajadzēja sadalīt savu uzmanību starp jaunākajām ziņām TV, kādu labu filmu DVD, mūziku MP3 un e-mailiem iekš www.
Vienīgā ”laikmetīgā tehnoloģija” šajās mājās bija vecs radioaparāts. Nakts vidū klausījāmies Latvijas Radio1, dzērām tēju un runājām par dzīvi. Nākamajā dienā gan tiku izrauta no šī svētlaimīgā miera un klusuma – jo nemitīgi zvanīja mobilais telefons. Man pat bija žēl, ka šajā vietā ir tik laba zona. Izslēgt telefonu jau bija par vēlu, jo visi zināja, ka mani tomēr var sazvanīt (un ja nu kaut kas svarīgs noticis, un ja nu kādam kaut ko steidzami vajag no manis…). Bet tad es tīšām aizmirsu telefonu mājās, gulēju pļavā un lasīju grāmatu – ļāvos dabai, saulei un vējam.
Pēcpusdienā pie mums ieradās kāds draugs. Pirmais, ko viņš izdarīja, izvilka portatīvo datoru un ieslēdza skaļi čerkstošu mūziku. Par laimi, sajuzdams mūsu skaļo iekšējo protestu, viņš datoru pēc kāda laika izslēdza. Bija pat tā kā nedaudz apvainojies, bet vēlāk tomēr saprata, cik labi ir kaut vai pāris dienas dzīvot klusumā un mierā.
