Svētdienas pēcpusdienā, izdzirdējusi, ka manā īpašumā ir nonākusi balta, tamborēta, visai caurspīdīga kleita, fotogrāfe Inta Ruka mani uzaicināja uz fotosesiju. Pirms pāris gadiem es teiktu – nē, taču šobrīd man ļoti patīk izaicināt sevi un spēlēties ar erotiku.
Tad nu savācu matus copītē, izņēmu no ausīm auskarus, atturējos no krāsošanās, uzvilku caurspīdīgo kleitu un basām kājām devos fotogrāfēties pie zaļiem, zaļiem ķiršu kokiem. Un, zini, tādu pašpārliecinātību par sevi un savu ķermeni nebiju jutusi sen. Iespējams, pašpārliecinātība pat nav īstais vārds, jo tai reizēm tiek piedēvēta visai negatīva noskaņa. Svētdienas fotosesijai vairāk der vārds sievišķība. Tā, kura nerodas vien no kleitas uzvilkšanas un lūpu uzkrāsošanas, bet gan no sevis sajušanas. Piemēram, es to visspilgtāk piedzīvoju brīžos, kad manī ir ļoti daudz maiguma pret otru cilvēku. Kad, aizraujoties ar viņu, acu skatiens kļūst dūmakaināks, balss zemāka un burtiski ar katru šūnu var izjust savu sievišķību. Tieši tā es jutos svētdien.
Vēlāk centos izdomāt, vai fotogrāfēšanās absolūti kailai man sagādātu tikpat daudz pozitīvu emociju kā pozēšana caurspīdīgā kleitā. Šķiet, ir divi būtiski apstākļi, kas to ietekmētu. Pirmkārt, saskaņa ar fotogrāfu, jo gan fotogrāfējoties dažādiem rakstiem Cosmopolitan žurnālā, gan citiem mērķiem, esmu novērojusi, ka ir fotogrāfi, kuri liek man sastingt. Un tur gandrīz neko nevar padarīt! Otrkārt, man pašai sev vajadzētu argumentēt, kādēļ es fotogrāfējos kaila. Tiesa, gan jau es fiksi kaut ko izdomātu, jo piedzīvojumu meklētājas gars manī ir lielāks par konservatīvismu un kautrību. Tā kā esmu ievērojusi, ka arī jūs forumā esat runājušas par kailfoto, tad mani ļoti interesē, vai esi kādreiz ko tādu mēģinājusi un kā sanāca?
P.S. Nākamās trīs nedēļas mēs netiksimies šajā virtuālajā Cosmo pasaulē, jo dodos atvaļinājumā, tāpēc reibinošu vasaru arī Tev!
