Lai cik ļoti es priecājos, ka mani radinieki lieliski saprotas ar manu puisi, pēdējā laikā man sāk šķist, ka tie viņu mēģina privatizēt. Jūtu, cik viņam grūti atteikt, kad viņi kaut ko lūdz, bet es nevajadzīgi stresoju, cenšoties pasargāt viņu no radu uzmācības.
Svētdienu speciāli rezervējām labiem darbiem, lai palīdzētu manai mammai dārzā. Pasākums bija visnotaļ jautrs, jo uzdevums bija tuvākajā apkaimē sameklēt saimniecību, kurā vēl būtu aizķērušies kūtsmēsli. Man kā pilsētniecei tas, protams, bija atklājums, ka mūsdienās Ikšķilē sūdus pat ar uguni nesameklēsi. Bet mamma ir reāliste, tāpēc īpaši lielas cerības uz mūsu ekspedīciju nelika. Tomēr mēs gan saimniecību atradām, gan mana drauga jauno mašīnu iesvētījām, piekraujot pilnu bagāžnieku ar kūtsmēsliem. Tā nu mammas acīs viņš pēc šīs neiespējamās misijas kļuva bezmaz par Supermenu.
Vakarā pēc svētīgi padarīta darba abi bijām labā omā, kad piezvanīja krustmāte un veikli noorganizēja, lai mans draugs mūs ar mammu nākamajā dienā aiztransportē pie viņas „uz vārdadienas rasolu”. Nekādi iebildumi netika uzklausīti, un arguments, ka draugam šonedēļ darbā svarīgs projekts, nebija arguments. Mani krustvecāki vēl uzmeta lūpu, ka viņš nepaliek uz vakariņām, bet gan pa galvu pa kaklu skrien atpakaļ uz darbu. Jau tad bišķi sadusmojos uz muterītēm, kuras īsti neķer lauku un kaut kā neadekvāti uzvedas.
Bet nākamajā dienā es uzsprāgu pavisam, kad mammai savajadzējās atvest kaut kādus būvmateriālus virtuves remontam (labi zinot, ka mans auto ir servisā) – ar mājienu, ka mans draugs varētu izpalīdzēt. Pēdējo dienu ģimenes kaprīžu kontekstā tas mani pagalam aizkaitināja. Iedod tik radiniekiem mazo pirkstiņu, – no rokas vari atvadīties. Viņu acīs mans draugs nu ir Supermens, kurš atbrauks, aizvedīs, visu izdarīs un vēl pie viena jautri un saviesīgi papļāpās.
Kad biju izbļaustījusies, nomierinājos un padomāju, ka katram taču ir tiesības uz savu subjektīvo realitāti. Kāpēc es uzskatu, ka drauga darbs ir svarīgāks par krustmātes rasolu? Pieņemsim, ka viņam šobrīd dzīve griežas ap vienu šausmīgi nozīmīgu Eiropas līmeņa projektu. Taču arī manai mammai viņas remonts virtuvē šobrīd ir svarīgākā lieta pasaulē! Un patiesībā man nav nekāda iemesla dusmoties, ja kāds no viņiem lūdz palīdzību. Galu galā – katram pašam ir arī jāmācās teikt „nē”.
