Es vakar spēlēju kokli. Vispār jau tas nebūtu nekas īpašs, ja tas nenotiktu pirmo reizi pēc 15 gadiem. Biju apsolījusi draudzenes kāzās kocerta Daudz laimes! ietvaros nospēlēt divas dziesmiņas; tā kā notikums tuvojas, bija jāiet uzskaņot kokle un jāatceras notis.
Pirmā sajūta: es neko neatceros, viss pinās un tinās, un vispār pirksti par garu izauguši. Tā kā kokle man arī nav nekāda jaunā un viena stīga trūkst, nācās arī dziesmas pārrakstīt citā harmonijā. Tā nu es sēdēju un skaitīju 5 notis uz augšu un 5 uz leju un kavējos atmiņās par skolas laiku un pagrabu, kurā notika kokles stundas.
Man tur vienmēr bija mazliet bail iet, jo kāpnes bija tumšas. Tāpēc es skrēju, un palēnināju soli tikai pie pašām kokles klases durvīm. Tur mani gaidīja skolotāja Kauliņa, mēs sēdāmies pie kādas no koklēm un es atspēlēju uzdoto. Pēc kāda pusgada man atļāva koklētāju ansamblī spēlēt basu. Tā ir pati vienkāršākā partija, kurā parasti jāspēlē nevis akordi, bet jārausta stīgas pa vienai. Es tāpat nekad nebiju pārliecināta, vai rauju pareizo stīgu, tāpēc jo sevišķi koncertos centos raut pēc iespējas klusāk. Ja nu gadījumā kļūdos, tad lai neviens nedzird. Rezultātā manu partiju nevarēja dzirdēt. Kad Kauliņa teica: "Elīn, nu taču spēcīgāk spēlē!" es kā vien mācēdama, ar visu ķermeni rādīju, ka spēleju skaļi, bet ar rokām vienalga centos spēlēt tā, lai neviens nedzird. Interesanti, ko par to domāja Kauliņa…?
Tikpat klusi arī vakar es sāku spēlēt. Pirmais akords, protams, nesanāca. Bet līdzko man izdevās nospēlēt kaut ko melodijai līdzīgu, tā man bija… baigā laimes sajūta. Zini, lai cik dīvaini tas neliktos, bet pirkstiem ir atmiņa. Viņi atceras pozīcijas. Arī acīm ir atmiņa, un tā uzreiz nostrādā pie nošu lasīšanas. Kaut kāda fantastika. Kādu pusstundu es ņēmos ap to kokli – pavisam aizmirsos un aizrāvos. Man palikušas divas nedēļas. Gribas, lai ir tā skaisti. Gribas, lai skan. Gribas, lai mana pārlieciba šoreiz būtu tik liela, ka es varbūt uzdrošināšos spēlēt skaļi. Galu galā, spēlēšu viena pati, un nevis basu, bet visu melodiju.
