Brīvajās dienās pieķēros izrevidēt studiju laiku papīrus ar sākotnēji nepielūdzamu apņēmību: visu lieko metīšu ārā. Man jau vajadzēja nojaust, ka šis pasākums ievilksies uz nedēļu, jo katrai aprakstītajai papīra lapai jāiztur pārbaude, vai tā ir vai nav cienīga ieiet manā nākotnē.
Ar drēbju skapja revīziju ir daudz vieglāk, jo tur man ir savi aprēķini. Ja kādu drēbi neesmu vilkusi gadu, tātad – ārā. Bet kā lai novērtē trīs studiju periodos sakrāto? Trīs stāvgrūdām pilnus plauktus ar mapēm, kastēm, kopētām grāmatām un sīkā rokrakstā sadrukātiem lekciju pierakstiem? Atstāt visu nākamajām paaudzēm? Diez vai, ņemot vērā, ka mūsu bērni, visticamāk, dzīvos pavisam citā izglītības sistēmā un negribēs meklēt informāciju putekļainu papīru kaudzēs. Nodot visu makulatūrā ar domu – kas jau ir galvā, tas ir? Šausmīgi žēl! Iedomājoties par smago darbu, kas ieguldīts…
Atcerējos amerikāņu eksperimentālā kino režisoru Alanu Berlīneru, kura filmas nebūtu iespējamas bez rūpīgi attīstītas arhivēšanas mānijas. Tās ir kā milzu mozaīkas, kas sastāv no viņa paša dzīves un visas planētas vēstures fragmentiņiem (mākslinieka apsēstību lieliski ilustrē viņa mājas lapa www.alanberliner.com). Lieki teikt, ka viņa ģimene nav sajūsmā par visām tām lietām un informāciju, ko viņš savelk mājās. Berlīners krāj visu – sākot no avīžu izgriezumiem un nepazīstamu cilvēku fotogrāfijām, beidzot ar akmeņiem un… skaņām (!), un tas viss ir sakārtots viņam vien saprotamā sistēmā. Arī es uz mirkli aizsapņojos par tādu skapi visas sienas garumā, kur mazās, sistemātiskās atvilktnītēs būtu savietota visa mana dzīve. Brrr… un noskurinājos.
Es gan esmu sentimentāla, bet ne perfekcioniste. Tāpēc izvēlējos ļoti emocionālu pieeju. Bertolds Brehts man riebās, tāpēc visu milzīgo mapi bez žēlastības noliku makulatūras kaudzē; ekspresionisma periods un ievads filmu analīzē, rūpīgi pārcilāts, atrada vietu atpakaļ plauktā. Un tādā garā. Atmetu principu „gan jau kādreiz var noderēt” un atstāju vien to, kas sirdij tuvs. Man joprojām ir pilns plaukts ar lekciju pierakstiem, taču tā vismaz ir vairs tikai viena trešdaļa no tā, kas bija. Kas zina, varbūt kādu dienu veikšu vēl stingrāku revīziju.
