Te manī ir tik liela enerģija un spēks, ka bez vismazākās piepūles varu izdarīt neiedomājami daudz. Te atkal mani pārņem nežēlīgs nogurums un es ieslīgstu gluži vai letarģiskā miegā, kad ir grūti tikt galā pat ar visikdienišķākajām lietām. Šonedēļ man ir tāda dzejas nedēļa.
Pirmdiena.
Pirmo reizi piedalījos Jauno autoru seminārā, bet ne kā jaunais autors, bet gan jauno dzejnieku dzejas recenzente. Jutos kā īstā tiesas sēdē – trīs tiesneši (recenzenti) un viens apsūdzētais, arī pats sev advokāts (jaunais autors). Bijām diezgan bargi, bet, domāju, ka taisnīgi. Viens no jaunajiem dzejniekiem (kuram arī bija vistalantīgākie teksti) mums, recenzentiem, uzdāvināja dāvanas. Man tika baltas, nedaudz lietotas sieviešu slidas.
Trešdiena.
Rakstnieku savienībā notika Dzejas dienām veltīta sapulce. Prezentēju savu izauklēto projektu Ceļojums ar dzejniekiem (ekskursiju ar dzejas lasījumiem pa dažādām vietām Rīgā). Šogad ceļojums notiks Mežaparkā. Nevaru jau sagaidīt šo pasākumu, kas parasti gan dzejniekiem, gan citiem gājiena dalībniekiem dod daudz pozitīvu emociju un prieku.
Ceturtdiena.
Šodien jau trešo reizi man būs jāiejūtas dzejnieces Mirdzas Ķempes tēlā. Dubultos jātiekas (man kā Mirdzai Ķempei) ar Eriku Ādamsonu (kura tēlā iejutīsies kāds mans nezināms aktieris). Lasīsim viens otram mīlestības vēstules.
Ķempe reiz rakstījusi Ādamsonam: ”Nekad neesmu redzējusi tik garīgu ķermeni kā Tev. Tu esi viegls un gandrīz nesatverams, pat Tavas kaislības drīzāk šķiet smaržas.”
Skaisti.
P.s. Un tagad es ļoti gaidu rītdienu, kad pirmo reizi došos izbraukumā kopā ar Cosmo radošo komandu. Lai dzīvo piedzīvojumi!
