Es vakar izlasīju Zanes ierakstu un noraudāju visu vakaru. Vispār es esmu tikusi pāri savu vecāku nāvei – tajā nozīmē, ka es varu dzīvot normālu dzīvi, nedomājot katru dienu par notikušo. Bet, dzirdot, ka kāda meitene zaudējusi mammu apmēram tajā pat vecumā, kad es, es gribot negribot aizklīstu atpakaļ tajā laikā.

Visvairāk pietrūkst fiziska pieskāriena mammai. Viņa bija nedaudz īsāka par mani, un es precīzi atceros, kur stāvēja viņas galva, kad mēs bijām apskāvušās. Es vēl aizvien mēdzu nostāties virtuvē, kur es skaidri atceros, ka mēs reiz bijām apskāvušās, un to atcerēties sīkās detaļās. Man ir svarīgi neaizmirst to sajūtu.

Un otra lieta, ko man svarīgi neaizmirst – viņas balsi. Ko un kā viņa teica, ienākot mājās ("Ku-kū, vai te kāds ir?"), kā viņa izrunāja "knipucītiņuminītiņimais pintiķipinītis" un ko nozīmēja "sisueizi". Tad, kad man jau galīgi kaut kas aizmirsies, tad es piezvanu māsai: "Klau, kas tas bija par vārdu, ko viņa teica tādso un tādos gadījumos?" Tad mēs abas cenšamies atcerēties. Man ir saglabājies tikai viens videoieraksts, kur redzami mamma un tētis kustībā un ar balsi – māsas kāzās. Tas man ir liels dārgums.

Zanei taisnība par tām iepriekšējām un nākamajām paaudzēm. Es pat domāju, ka neatkarīgi no vecuma bērns kļūst pieaudzis tajā brīdī, kad nomirst mamma. Un šo momentāno pieaugšanu es saistu ar to, ka tajā brīdī bērns pazaudē vienīgo cilvēku pasaulē, kurš sniedz beznosacījumu mīlestību. Kurš mīl tevi nevis par to, kāds tu esi, bet par to, ka tu vispār esi. Laikam tieši tam ir visgrūtāk tikt pāri.

 
0 Comments

Leave a reply

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2020

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?