Redzot, kā tagad sarūk attālumi starp pilsētām un robežas starp valstīm, es dažkārt iedomājos par laiku, kad ceļot bija daudz sarežģītāk, un situāciju savā dzīvē, kad mīlestība mani nostādīja izvēles priekšā: doties svešumā līdzi vīrietim, kuru esmu mīlējusi desmit gadus jau kopš sešpadsmit gadu vecuma, vai salauzt sirdi sev un viņam un ļaut, lai uzvar bailes.

Riskēt toreiz biju gatava ar visu… ja vien… Ja vien toreiz kāds būtu paņēmis mani aiz rociņas un apsolījis: viss būs labi! Ja eņģeļi būtu ļāvuši man pa durvju šķirbiņu ieskatīties nākotnē, kurā mūsu mīlestība no jūsmīgu ilūziju kultivēšanas vēstulēs ir pārvērtusies par harmonisku un reālu kopdzīvi.

Bet vīrietis bija godīgs un teica: „Es nezinu, kā būs. Man nav ne jausmas, kā mēs dzīvosim. Bet es tevi mīlu.” Viņš neteica: „Nebaidies!” Viņš teica: „Man arī ir bail.” Toreiz mani šis „man arī ir bail” pārbiedēja līdz nāvei, jo tam pretī man bija jāatdod visa mana līdzšinējā dzīve, darbs, mājas un draugi.

Klusībā lūdzos, kaut viņš mani nolaupītu un aizvestu ar varu (lasi: ierastos pēc manis baltā zirgā), bet viņš – tieši otrādi – neko neuzspieda un pacietīgi gaidīja, kamēr es pati uzņemšos atbildību un pieņemšu lēmumu. Kaucot aiz sāpēm, es izlēmu. Pazaudēju šo cilvēku un daudzu gadu cerības. Ko es ieguvu? Visu to, kāda tagad ir mana dzīve, kāda esmu es. Un pārsteidzošo pieredzi, ka neko nenožēloju.

Dažus gadus vēlāk kāds gudrs cilvēks man pateica zīmīgus vārdus: „Nav nepareizu lēmumu. Ja reiz tu esi pieņēmusi lēmumu, tātad tas ir pareizs.”

 
Nav komentāru

Atstāt komentāru

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2020

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?