Vakar netīšām un gluži negribot saskāros ar savu pagātni (spilgtām atmiņām par bijušo laiku un savu bijušo dzīvi). Nokļuvu vietā x – mākslinieciski bohēmistiskā vidē, kur tusējas arī mans bijušais.
Līdz šim veiksmīgi biju izvairījusies no šīs vietas, bet vakar man tur bija jābūt darba pienākumu dēļ. Viss bija labi un mierīgi līdz mirklim, kad pēkšņi ieraudzīju krūzīti, ko reiz atvedu savam bijušajam no saulainās Itālijas. Protams, uzreiz manā iztēlē parādījās dažādas ainas no pagātnes (kā viņš piecos no rīta mani pavadīja uz lidostu, kā es kopā ar kādu itāļu dzejnieku klīdu pa mazas Dienviditālijas pilsētiņas bodītēm un meklēju dāvanu savam mīļotajam utt.).
Bet trakākais sākās, kad izdzirdēju mūziku – ko reiz viņš man bija ierakstījis. Kādā no telpām skanēja mana vismīļākā mūzika, dziesmas, kuras biju klausījusies vēl pirms gada. Bet tagad šīs dziesmas klausījās kāda pavisam cita meitene. Un šajā mirklī es aizmirsu visu savu tagadni un iekritu atmiņu vilinošajos nagos. Sapratu, ka tomēr neesmu tik stipra, lai tik vienkārši pārvilktu svītru bijušajam…
Vakarā, atgriežoties mājās, viss nostājās savās vietās. Bet tā viena dziesma vēl joprojām skan manā galvā…
