Nesen redzēju ļaunu sapni. Visi vīrieši, kuriem ir bijusi vieta manā dzīvē, bija iespundēti trako namā, un man bija jāizdara izvēle, kuru vēlos glābt. Vienam no viņiem bija īpaši skumjas acis.

Zinu, zinu, Freidam par manu nakts piedzīvojumu būtu savs viedoklis, taču nākamajā rītā man par visu vairāk pasaulē gribējās uzzināt, vai ar puisi, kuram manā sapnī bija izmisuma pilnas acis un kuru pēdējo reizi satiku pirms diviem gadiem, nav noticis kas slikts. Taču es nevarēju saņemties viņam dot par sevi ziņu. Vienkārši mani mulsina attiecības, kādas mums ir izveidojušās pēc mūsu "oficiālās" šķiršanās. Tagad mēs esam pavirši paziņas. Un patiesībā ne ar viņu vien.

Tas arī ir mans "cepšanās" iemesls – man ir grūti saprast, ka pēc tuvas draudzības vīrietis un sieviete kļūst vien par kautrīgiem sveicinātājiem vai pat izvairās viens no otra. Kādu laiku mēs taču esam bijuši tuvākie cilvēki pasaulē! Visbiežāk es zinu gan viņa suņa, gan vecmāmiņas vārdu, taču, lai kā man gribētos uzzināt, kā viņiem iet, neatļaujos to pavaicāt. Cenšos savā sejā iezīmēt vienaldzības vaibstus, lai arī gar acīm paskrien spilgtākie notikumi, kurus esmu kopā ar viņu piedzīvojusi. Iespējams, kāds teiktu, ka nespēju pagātni atstāt pagātnei, taču man ir neizsakāmi grūti cilvēku, kurš man ir bijis ļoti svarīgs, iekļaut "čau, čau" paziņu lokā.

Starp citu, pāris dienas pēc tam, kad redzēju ļauno sapni, uzzināju, kā klājas puisim, par kuru domāju. Par viņu izlasīju rakstu avīzē. Mistika.

 
0 Comments

Leave a reply

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2020

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?