Pirmdien paralēli visām citām bēdīgajām vēstīm līdz manām ausīm nonāca ziņa par lielās pandas Ian Ian pēkšņo nāvi Berlīnes zoodārzā. Jau tā nebiju pārāk labā omā, bet šai mirklī kaut kā pavisam saskumu, jo piepeši šķita – tas mani skar pat vēl personiskāk par ekoloģiskās katastrofas draudiem Daugavā un sprādzienu pie manas dzimtās skolas.

Vēl pavisam nesen – pirms mēneša – ilgi, ilgi, neskaitot ne minūtes, ne stundas, nostāvēju pie Ian Ian mītnes stikla sienas un noraudzījos viņas apbrīnojami nesteidzīgajās kustībās. Kā viņa satver bambusa zaru, tad ērti iekārtojas, atgāzusi savu plato muguru pret mūri, un rāmi zelē zaļo lapu kumšķi. Man blakus labāko skatu laukumiņu bija ieņēmuši divi studenti un savos blociņos skicēja šīs uz izmiršanas sliekšņa esošās sugas pārstāvja izteiksmīgi grafisko apveidu. Ik reizi, kad Ian Ian pārvēlās uz otriem sāniem vai aizčāpoja līdz ūdens traukam, studenti pāršķīra lapu un sāka jaunu zīmējumu.

Es esmu pārliecināta, ka tai mirklī viņa gan man, gan tiem studentiem bija kas vairāk par krātiņā ieslodzītu kustoni. Taču, lai to paskaidrotu, es riskētu kļūst banāla.

 
0 Comments

Leave a reply

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2020

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?