Reiz kāds mans ieraksts dienasgrāmatā neizturēja cenzūru. Tajā bija par daudz romantikas un varbūt arī jutekliskuma.
Bērnībā dienasgrāmatas vietā rakstīju dzejoļus, taču vienpadsmit gadu vecumā viss mainījās. Saldumu fabrika Laima izsludināja konkursu, kurā bērniem tika lūgts uzrakstīt veltījumu marmelādei. Izdzirdējusi paziņojumu televīzijā, jau pēc desmit minūtēm biju uzrakstījusi dzejoli. Galvenie varoņi: Alvas zaldātiņš un Balerīna. Notikumu gaita: viņi sēž pie dīķa un viens otra acis salīdzina ar marmelādēm. Kad dzejoli nolasīju vecākiem, viņu komentārs bija, ka esmu par mazu tādiem dzejoļiem. Protams, dzejoli uz konkursu neaizsūtīju. Tā vietā atbildēju uz raidījuma Zebra jautājumiem par ceļu satiksmes noteikumiem, balvā ieguvu divas ”franču stikla” krūzītes un dzejoļus vairs nerakstīju. Līdz īsziņu laikmetam.
Jau vairākus gadus atkal rakstu dienasgrāmatu. No nosūtītām un nenosūtītām īsziņām. Man patīk pāris vārdos izteikt visas savas sajūtas.
