Cik patīkami saņemt komplimentu no sirma kunga, kurš uzpasē manu mašīnu apsargājamā autostāvvietā. „Jūs esat vienīgā no maniem klientiem, kura vienmēr tik jauki smaida,” viņš man kādu vakaru atzinās, „visi pārējie – kā tādi kaprači.”
Tos simts metrus līdz mājai tovakar pārvietojos palēcienu veidā, goda vārds! Visi tie „zilo acu” un „garo kāju” komplimenti nav ne uz pusi tā vērti, ko no sirds un ar pateicību domāti vārdi no veca, krietna stāvvietas sarga. Izrādās, ir situācijas, kad mēs iepriecinām citus, paši to pat lāgā neapzinoties. Forši!
