Staigājot pa pilsētu, esmu pieradusi ik pa laikam ielūkoties kādā no pilsētas pulksteņiem, kas atrodas ielu krustojumos vai citās redzamās vietās. Tas man rada tādu kā drošības sajūtu – jo rokas pulsteni jau pāris gadus nenēsāju un mobilais telefons var pievilt (it īpaši brīžos, kad tas ir ļoti svarīgi).
Pilsētas pulksteņi dzīvo savu dzīvi. Es esmu pieradusi, ka viņi uzticīgi rāda laiku gan saulē, lietū, gan miglā un putenī. Bet ik pa laikam mēdz gadīties, ka pilsētas pulksteņi apstājas (par laimi, ne jau visi uzreiz).
Un tad notiek tādas dīvainas lietas – es kā pierasts, ieskatos pulkstenī un nemaz nepamanu, ka rādītāji stāv uz vietas. Un pilnīgi automātiski mēģinu saskatīt attiecīgo stundu un minūtes, uztraucoties, ka esmu kaut ko nokavējusi. Vai brīnoties, ka pulkstenis steidzas. Bet patiesībā tas stāv uz vietas…
Pilsētai ir savs laiks. Un tik bieži nemaz negribas skatīties pulkstenī, negribas nekur steigties… pavadīt visu nakti, sarunājoties un klīstot pa tukšajām pilsētas ielām, līdz pienāk rīts…
